Viens no diviem - vai nu šī vieta apaugs ar sūnām un/vai zirnekļtīkliem, vai arī es kkad sākšu gribēt atkal rakstīt.
Bet pagaidām.. Sēdēju vakarnakt virtuvē ar mūziku un tēju, čilloju, domāju, un tad piemetās kkādas neizskaidrojamas skumjas. Neizskaidrojamas, jo nezinu, par ko. Wnk tā sūdīgi, ka negribas būt vienai. Ka gribas kādu. Un tā laikam bija viena no pirmajām reizēm, kad patiešām biju pateicīga par 2 stundu starpību ar Īriju, a to tā laikam arī būtu sēdējusi un grimusi tālāk. Uzrakstīju Edmim, pasmīkņāju par savu bērnišķīgo uzvedību reizēm, izdzēru vēl vienu tēju un aizgāju gulēt. Lai arī viņš bija jau gulējis, kā izrādās, tas tomēr palīdzēja kkādā ziņā. Turklāt, patīkams rīta iesākums visnotaļ piepildītai [pēc plāna] dienai. Diez ko viņš pus6os jau augšā dara? Darbs, vai..? O_o

Ps. Pa oi cik neatminamiem laikiem vakar apraudājos pie filmas skatīšanās. Hausa, tb. Jā, es joprojām skatos. :D