Pamodos no tā, ka telefōns zvanīja, un tagad nepārtraukti galvā skan tā melōdija. Zvanītājs bija Edmis un, kā izrādās, viņš bija zvanījis divreiz. Tā zvana daļa, ko es jau dzirdēju, bija anormāli gara - moš viņam vajag no manis kaut ko? Nez, lai atsūta sms, es šobrīd negribu runāt. Ā, un vakar viņš uzrakstīja, ka ir jau nopircis biļeti. Tas joprojām ir nereāli - apzināties, ka manis dēļ džeks tā wnk ņem un atlido uz manu izlaidumu. Labi, ka mēs izrunājām, kas mūsu starpā ir 'n so on, jo citādi es laikam nebūtu jautājusi viņam.
Pēdējais zvans - man ir sajūta, ka nupat jau sāku mazliet apzināties, ko nozīmē skolas beigas. Vienīgi palagu par šito tēmu drukāt šobrīd nejūtos īsti spējīga. Prieks par vakardienas pasēdēšanu ar klasi. Tas tikai vēlreiz apstiprināja to, ka šī klase ir labākā, kas man ir bijusi. Un es beidzot uzzināju, kas notika ar manu un Lauru. :D
Diez Māra ideja par dāču vēl ir spēkā..? :D Kādas pāris sekundes pēc pamošanās izdomāju, ka jāceļas un jāpajautā viņam. Vakar tāpat neko tikpat kā nedzēru - gribu vēl! :D