U know, es tiešām ceru, ka viss šitais murgs tiks atlīdzināts, a to tā melnā strīpa, uz kuras es dzīves zebrā pašlaik atrodos, ir parāk melna. Pēc bēdām nāks prieki. + Viss, kas notiek, notiek uz labu.

Domu novirzīšanai citā virzienā iepostošu par šīvakara bezjēdzību. Ap 9iem man sākās gribukkodarītbesis. Pierasta lieta un tāpēc apnicīga. Iet skriet negribējās riskēt, jo vēdērs atkal sāktu protestēt un visa jautrība vējā. Pastaigai bija pārāk vēls, mašīnas nebija, tāpēc atlika būšana mājās. Visai stulbs variants, u know. Un tad es izdomāju ģeināli stulbāko ideju - [skriešānas fani aizver acis un nelasa tālāk] skriešanu mājās. Deviņi soļi turp, pagriešanās pa 180°, deviņi soļi atpakaļ, atkal apgriešanās un tā apmēram 25 minūtes. Ap 10. minūti sāku justies kā kāmītis būrī. Ap 20. minūti man sāka apnikt. Dīvaini, ka pat pēc 20 minūtēm nonstopa skriešanas man joprojām negribējās griezties atpakaļ vai stāties turpat uz vietas, bet turpināt vieglā solī skriet uz priekšu. Un pa logu laukā no 3. stāva, ja vēlme tiktu īstenota. Njā, nodarbe izcili blonda, toties sportiņš bišķi un apziņa, ka nav pie PC notupēts. Un vēl prieks, ka pēdējā laika nenormālās pastaigas ir devušas šādus tādus rezultātus. Tāpat kā pēdējā laika nosacīti veselīgākais uzturs un dzīvesveids, fiziskas aktivitātes... There's something wrong with her.