10:41 pm - I'm gonna kick your ass [á:as].Neprasiet, tā frāze manā galvā skan jau pāris stundas. Un turklāt nepārtraukti atceros, kā Māris pateica kko līdzīgu - nu tjip ar britu akcentu. Man vienmēr pielīp debīlākās lietas un dziesmas, bet tā ir, un man tas tīri labi patīk. Dzīvot jautrāk.Bet patiesībā es rakstu tāpēc, ka sirdsapziņa palēnām sāk grauzt par to, ka sen nav nekas iepostots. Nav jau tā, ka nebūtu, ko, protams, bet kkā vienmēr sanāk uzreiz nepierakstīt, pēc tam besis un galu galā notiek kkas jauns un vecais vairs nav aktuāls. Šķiet, ka potenciālie ieraksti tiek pakļauti nežēlīgai dabiskajai atlasei, jo rezultātā viņu ir neadekvāti maz. But then again, tgd es sēžu te, un man negribas sākt rakstīt par kko konkrētu. Pa LNT iet kkāda debīla filma. U know, biedējoši kārtējo reizi piefiksēt, ka es nespēju patiesi smieties par parōdijām, jēlajām komēdijām 'n stuff like that. Man tas viss šķiet wnk stulbi, nevis smieklīgi. Iespējams, esmu nepareiza, toties tas mani neuztrauc. Pagaidām - norma izpildīta, jāiet ēst. |
What does not kill you, makes you stronger.
April 24th, 2009
11:42 pm - "Kā iet?" - "Plus mīnus turos."Debīlā filma uzvedināja mani uz depresīvajām pārdomām, tāpēc steidzami nomainīju lokācijas vietu no dīvāna uz datōrkrēslu, lai izrakstītos un nomierinātos. Savāktos. ---Neciešu brīžus, kad izlien nostaļģiskā lupata. Neciešu brīžus, kad atceros, kā viss bija. Neciešu brīžus, kad skatos uz viņu un saprotu, ka nekā vairs nav. Neciešu brīžus, kad viņš aiziet, ne brīdi pat nepaskatoties. Man nav ne mazāko tiesību vēlēties, lai būtu savādāk, žēloties vai pārmest, bet es neciešu šķiršanos no viņa. Periōdiski uznāk apziņa, ka neesmu tikusi tam pāri, kaut liekas, ka vismaz morālajā līmenī viss ir +/- ok. Ir stulbi sēdēt koncertā, kad skan graujoši skaļa mūzika, un nedzirdēt neko no tās... atcerēties viņu... Ķermenis atceras, prāts cenšas aizmirst. Un tādos vakaros kā šis tas viss nāk ārā. Ilgi nebiju raudājusi. Tagad es gribu vai nu braukt vai skriet, vai mīties, bet jebko, kas radītu kustības ilūziju, un jo ātrāku, jo labāk. Jebko, kas vismaz uz brīdi ļautu domāt, ka viss ir palicis pagātnē, bet es kustos prom no tā. Jebko, kas man ļautu aizbēgt. Bēgšana nav pareizais risinājums, bet es neesmu pietiekami stipra, lai varētu savādāk. Ļaujiet man aizbēgt. Lūdzu. Vai ļaujiet man atgriezties. Es nevaru būt pa vidu. Šitajā purvā es vai nu nosmakšu, vai nosalšu viena, vai noslīkšu asarās. Neviens nav manu asaru vērts, bet tie, kas ir, neliks man raudāt. - Labi, lai nu būtu. Jā, labi, viņš nav īstais and so on, bet viņš ir par dziļu un es nevaru beigt |
11:59 pmU know, es tiešām ceru, ka viss šitais murgs tiks atlīdzināts, a to tā melnā strīpa, uz kuras es dzīves zebrā pašlaik atrodos, ir parāk melna. Pēc bēdām nāks prieki. + Viss, kas notiek, notiek uz labu.Domu novirzīšanai citā virzienā iepostošu par šīvakara bezjēdzību. Ap 9iem man sākās gribukkodarītbesis. Pierasta lieta un tāpēc apnicīga. Iet skriet negribējās riskēt, jo vēdērs atkal sāktu protestēt un visa jautrība vējā. Pastaigai bija pārāk vēls, mašīnas nebija, tāpēc atlika būšana mājās. Visai stulbs variants, u know. Un tad es izdomāju ģeināli stulbāko ideju - [skriešānas fani aizver acis un nelasa tālāk] skriešanu mājās. Deviņi soļi turp, pagriešanās pa 180°, deviņi soļi atpakaļ, atkal apgriešanās un tā apmēram 25 minūtes. Ap 10. minūti sāku justies kā kāmītis būrī. Ap 20. minūti man sāka apnikt. Dīvaini, ka pat pēc 20 minūtēm nonstopa skriešanas man joprojām negribējās griezties atpakaļ vai stāties turpat uz vietas, bet turpināt vieglā solī skriet uz priekšu. Un pa logu laukā no 3. stāva, ja vēlme tiktu īstenota. Njā, nodarbe izcili blonda, toties sportiņš bišķi un apziņa, ka nav pie PC notupēts. Un vēl prieks, ka pēdējā laika nenormālās pastaigas ir devušas šādus tādus rezultātus. Tāpat kā pēdējā laika nosacīti veselīgākais uzturs un dzīvesveids, fiziskas aktivitātes... There's something wrong with her. |
Powered by Sviesta Ciba