I'm gonna kick your ass [á:as].
Neprasiet, tā frāze manā galvā skan jau pāris stundas. Un turklāt nepārtraukti atceros, kā Māris pateica kko līdzīgu - nu tjip ar britu akcentu. Man vienmēr pielīp debīlākās lietas un dziesmas, bet tā ir, un man tas tīri labi patīk. Dzīvot jautrāk.

Bet patiesībā es rakstu tāpēc, ka sirdsapziņa palēnām sāk grauzt par to, ka sen nav nekas iepostots. Nav jau tā, ka nebūtu, ko, protams, bet kkā vienmēr sanāk uzreiz nepierakstīt, pēc tam besis un galu galā notiek kkas jauns un vecais vairs nav aktuāls. Šķiet, ka potenciālie ieraksti tiek pakļauti nežēlīgai dabiskajai atlasei, jo rezultātā viņu ir neadekvāti maz. But then again, tgd es sēžu te, un man negribas sākt rakstīt par kko konkrētu. Pa LNT iet kkāda debīla filma. U know, biedējoši kārtējo reizi piefiksēt, ka es nespēju patiesi smieties par parōdijām, jēlajām komēdijām 'n stuff like that. Man tas viss šķiet wnk stulbi, nevis smieklīgi. Iespējams, esmu nepareiza, toties tas mani neuztrauc. Pagaidām - norma izpildīta, jāiet ēst.