Kosmoss atbild tad, kad vismazāk to gaidi.
Pārsalusi, bet esmu mājās. Nudien nesaprotu, kā tādā suņa aukstumā var paskriet, un vēl jo vairāk - pāris apļus apkārt Ozolnieku dīķim. Nejūtu sevī skrējējas garu. Bet nu kas kuram, jā.

Par kosmosu. Pēdējā laikā mani bija apsēdusi doma par to, ka nevaru atcerēties, kāda viņa mašīnai bija aizmugure. Pārējo visu atceros, Mazdu arī, bet Ōpelīti - nē. Smieklīgi, bet pēdējā laikā to vien darīju kā uz ielām pētīju mašīnas cerībā, ka moš būs tāda pati un es atcerēšos. U know, ar uzmācīgajām domām un izmisīgajām vēlmēm kko konkrētu atcerēties ir visai grūti sadzīvot. Toties pēc šitās intensīvās mašīnu pētīšanās iz mazliet uzlabojušās manas spējas atpazīt mašīnas pēc izskata. Enīvei, tas bija tikai ievads. No stacijas šodien izdomāju iet pa galīgi neordināru maršrutu. Eju mierīgi pa ielu, dungoju līdzi mūzikai. Par viņa mašīnu biju pilnībā aizmirsusi. Viss bija labi, līdz viņa mašīna tiešām nestāvēja ielas malā manā ceļā. [Domu gaita: "La la lā.. Heh, šitajai mašīnai nummurs sākas tāpat kā viņa mašīnai. Ā, jā, jāaiziet kādreiz līdz skolas stāvlaukumam, a to miera galīgi nav. Ew, a krāsa arī līdzīga.. Wait a minute... Viņa ir violeta?? Ew, tas tak nav Ōpelis?? Tā ir viņa mašīna??? X_X Oukēēēj... o_o "] Acīmredzot, ciemos, ja vien viņš nav kardināli mainījis savu ikdienu. Taisnību sakot, vieta ir tāda, ka tur wnk nav citu variantu kā vien ciemos. Tajā brīdī atkal izlīda nostaļģiskā lupata. Bet nē, viņš ir pagātne. Mani neinteresē, pie kā viņš bija un vai viņš tiešām bija pie viņas. Viņš bija mans, tagad vairs nav un viss, basta. [Blā blā blā. Kā izrādās, ir grūtāk un ilgāk, nekā man likās, ka būs.]