07:19 pmOi, cik patīkami ir atklāt jaunu spēli, iekrist tādā azartā, ka ne no datōra noiet nost nevar, un iziet viņu! ^^ (evilgrin)Blondīņu diena izdevās godam. Tā nudien būtu jāatkārto, labs līdzeklis veselības uzlabošanai - 1000 un 1 iemesls rēkšanai. Mana istaba vēl joprojām patīkami smaržo pēc ūdenspīpes, skudrupūža atliekas ar' vēl ir. Šodiena ir tāda čillīga diena. Viss ir mierīgi, viss ir labi. Vēstures kontrōldarbs, kam patiešām nebiju neko ne reizi nekad lasījusi, stāv manā somā - atzīmi es dabūšu vēlāk, mutiski. Tā kā 3dien esmu atvaļinājumā, man ir vismaz divi brīvi vakari, kuros var nedarīt neko un var arī iemācīties vēsturi tā, ka vismaz būs ko atbildēt. Es to izdarīšu, jo tāpat pēdējā laikā sāku sev pārmest, ka laiks ir, bet neko nedaru. Laikam eksāmeni tuvojas. Ēh, izbaudu tik ātri zūdošās pēdējās skolas dienas ever... Stulbi, ka tagad, kad dzīve skolā patiešām sākusi iet uz augšu, kad es beidzot klasē nejūtos tā, it kā pārējie būtu tikai cilvēki, kas mācās ar mani kopā, kad jautrība stundās kļūst par ierastu lietu, kad pie skolotājiem pierasts un atkosti viņu paradumi, kad tik ļoti esmu iejutusies skolas dzīvē... būs basta. Viss. Cauri. Vēl mēnesis, pat mazāk. Aij, bet tur kaut ko mainīt nav manos spēkos. Viss ir labi. Dzīve turpinās. "Dzīvosim tālāk katrs savu dzīvi." © |
What does not kill you, makes you stronger.
April 20th, 2009
09:37 pm - Kosmoss atbild tad, kad vismazāk to gaidi.Pārsalusi, bet esmu mājās. Nudien nesaprotu, kā tādā suņa aukstumā var paskriet, un vēl jo vairāk - pāris apļus apkārt Ozolnieku dīķim. Nejūtu sevī skrējējas garu. Bet nu kas kuram, jā.Par kosmosu. Pēdējā laikā mani bija apsēdusi doma par to, ka nevaru atcerēties, kāda viņa mašīnai bija aizmugure. Pārējo visu atceros, Mazdu arī, bet Ōpelīti - nē. Smieklīgi, bet pēdējā laikā to vien darīju kā uz ielām pētīju mašīnas cerībā, ka moš būs tāda pati un es atcerēšos. U know, ar uzmācīgajām domām un izmisīgajām vēlmēm kko konkrētu atcerēties ir visai grūti sadzīvot. Toties pēc šitās intensīvās mašīnu pētīšanās iz mazliet uzlabojušās manas spējas atpazīt mašīnas pēc izskata. Enīvei, tas bija tikai ievads. No stacijas šodien izdomāju iet pa galīgi neordināru maršrutu. Eju mierīgi pa ielu, dungoju līdzi mūzikai. Par viņa mašīnu biju pilnībā aizmirsusi. Viss bija labi, līdz viņa mašīna tiešām nestāvēja ielas malā manā ceļā. [Domu gaita: "La la lā.. Heh, šitajai mašīnai nummurs sākas tāpat kā viņa mašīnai. Ā, jā, jāaiziet kādreiz līdz skolas stāvlaukumam, a to miera galīgi nav. Ew, a krāsa arī līdzīga.. Wait a minute... Viņa ir violeta?? Ew, tas tak nav Ōpelis?? Tā ir viņa mašīna??? X_X Oukēēēj... o_o "] Acīmredzot, ciemos, ja vien viņš nav kardināli mainījis savu ikdienu. Taisnību sakot, vieta ir tāda, ka tur wnk nav citu variantu kā vien ciemos. Tajā brīdī atkal izlīda nostaļģiskā lupata. Bet nē, viņš ir pagātne. Mani neinteresē, pie kā viņš bija un vai viņš tiešām bija pie viņas. Viņš bija mans, tagad vairs nav un viss, basta. [Blā blā blā. Kā izrādās, ir grūtāk un ilgāk, nekā man likās, ka būs.] |
Powered by Sviesta Ciba