Tresī, tresī!
   Draugos par vienu meiteni bija rakstīts viedoklis, kas izcili atbilst man - "laimes krekliņā dzimusi mīļa pofigiste". :D
   Bet vsp sāku rakstīt, jo atcerējos, ka man bija jāuzraksta, ka pasaule ir atgriezusies vecajās sliedēs - tā atkal ir pagalam dīvaina. Šon pa dienu vajadzēja uz bišķi vairāk kā stundu nozust no mājām. Pirms iziešanas klausījos klubu mūziku, nu i atstāju to, jo domāju, ka tētis pats izslēgs. Tātad - postenī pie PC mani nomaina tētis, bet es zūdu miglā. Pēc apmēram pusotras stundas atgriežos mājās, ienāku istabā un ko es redzu? - Tētis sēž un krata galvu joprojām skanošās [un man ir aizdomas, ka arī skaļākās] klubu mūzikas pavadījumā. Uz brīdi atkārās žoklis.