07:45 pm - Ir grūti likt punktu tur, kur sirds liek komatu.Šon gāju pa gaiteni, kad pēkšņi nez no kurienes man pa priekšu sāka iet viņš. Viss jau būtu jauki, ja nepilnu sekundi man galvā nebūtu domas pieskriet klāt no mugurpuses kā agrāk... Ir grūti tomēr wnk vienā brīdī pārtraukt just un ilgoties. Nu jā, un tas gadījums skolā man šon bišķi pabojājis garīgo. Ne jau tas, ka redzēju viņu, bet gan tas, ka nežēlīgi tika nokauts nejauši/nevietā/nepamatoti radies prieks. It's hard.Binārās opozīcijas uzturēšanas labad jāsaka, ka dzīvot mājās daļēji ir kļuvis labāk. Ja līdz šim, vakaros un ejot gulēt, bija škrobe par to, ka nevaru būt pie viņa, ka jāaizmieg vienai [īpaši atceroties, cik forši ir iemigt kopā], tad tgd man nav pēc kā ilgoties. Protams, vēlme pēc fiziskas tuvības, sirdspukstiem un mīļuma ir izmisīgi liela, bet... Ir vieglāk. Nu labi, ir smagi, bet - būs labi. Es ticu, ka tomēr viss, kas notiek, notiek uz labu, lai arī cik grūti to nebūtu saskatīt. Galu galā - viņš pareizi teica: "Bija forši." Tad kāpēc man būtu sevi jāčakarē? |
What does not kill you, makes you stronger.
March 25th, 2009
09:19 pm - Tresī, tresī!Draugos par vienu meiteni bija rakstīts viedoklis, kas izcili atbilst man - "laimes krekliņā dzimusi mīļa pofigiste". :DBet vsp sāku rakstīt, jo atcerējos, ka man bija jāuzraksta, ka pasaule ir atgriezusies vecajās sliedēs - tā atkal ir pagalam dīvaina. Šon pa dienu vajadzēja uz bišķi vairāk kā stundu nozust no mājām. Pirms iziešanas klausījos klubu mūziku, nu i atstāju to, jo domāju, ka tētis pats izslēgs. Tātad - postenī pie PC mani nomaina tētis, bet es zūdu miglā. Pēc apmēram pusotras stundas atgriežos mājās, ienāku istabā un ko es redzu? - Tētis sēž un krata galvu joprojām skanošās [un man ir aizdomas, ka arī skaļākās] klubu mūzikas pavadījumā. Uz brīdi atkārās žoklis. |
Powered by Sviesta Ciba