11:44 pm - Mani fascinē tas, kā rakstīšanas gaitā rodas arvien jaunas domas.Vakara pārdomas ir biedējošas. Nupat jau es sāku domāt, ka īstenībā labi vien ir, ka ir noticis tā, kā noticis. Vienā brīdī pavīdēja mistiskas vīzijas par kāzām, bērniem no viņa... Un es sapratu, ka - lai arī cik ļoti man patīk būt ar viņu kopā, lai cik viņš nebūtu labs, nav tā, ka šobrīd es gribētu attiecības bezmaz vai līdz kopīgai sēdēšanai verandā un mazbērnu vērošanai. Da labi, pārspīlēju, protams. Bet dažādību arī gribās! xD U know, pamēģināt vēl šo to... Dažādus cilvēkus, dažādus kopā pavadītus brīžus. [Un daļu iemesla precīzi nodefinēja viņš - lai salīdzināt varētu. :D]Un atkal atsaucu atmiņā viņa teikto... Tajā brīdī man bija pirms-no-mašīnas-ārā-kāpšanas-laika histērija, tāpēc precīzi atceros tikai sākumu - "Lai atrastu īsto, ir jāzaudē", bet tālāk sekoja doma par to, ka, ja reiz tā, tad tātad tas tomēr nav bijis īstais. [Nu kaut kā tā. Nemāku domu izteikt vārdos. :D] Rakstīju šo, un atcerējos, ko teica skolotāja. Pamatdoma - "Kas ātri uzliesmo, tas arī nodziest." Apmēram kā sērkociņš. No sākuma deg baaaaigi, tad sāk dzist un tad nodziest pavisam. Un nevar jau gribēt no sērkociņa, lai viņš ilgāk degtu - viņš tomēr nav malkas pagale. A bet ar malkas pagalēm savukārt ir tā, ka to aizdedzināšanai vajag vairāk piepūles un degt tās sāk pamazām, bet uz ilgu laiku. Čo ta mani šon uz alegōrijām pavilka. O_o Nu vpročem, sērkociņš nodzisa, attiecības sevi izsmēla. Vien gaisma vēl ir palikusi... lidojam prom arvien tālāk izplatījumā. Sērkociņš bija tiešām foršs. ^_____^ |