Ir grūti likt punktu tur, kur sirds liek komatu.
   Šon gāju pa gaiteni, kad pēkšņi nez no kurienes man pa priekšu sāka iet viņš. Viss jau būtu jauki, ja nepilnu sekundi man galvā nebūtu domas pieskriet klāt no mugurpuses kā agrāk... Ir grūti tomēr wnk vienā brīdī pārtraukt just un ilgoties. Nu jā, un tas gadījums skolā man šon bišķi pabojājis garīgo. Ne jau tas, ka redzēju viņu, bet gan tas, ka nežēlīgi tika nokauts nejauši/nevietā/nepamatoti radies prieks. It's hard.
   Binārās opozīcijas uzturēšanas labad jāsaka, ka dzīvot mājās daļēji ir kļuvis labāk. Ja līdz šim, vakaros un ejot gulēt, bija škrobe par to, ka nevaru būt pie viņa, ka jāaizmieg vienai [īpaši atceroties, cik forši ir iemigt kopā], tad tgd man nav pēc kā ilgoties. Protams, vēlme pēc fiziskas tuvības, sirdspukstiem un mīļuma ir izmisīgi liela, bet... Ir vieglāk.

   Nu labi, ir smagi, bet - būs labi. Es ticu, ka tomēr viss, kas notiek, notiek uz labu, lai arī cik grūti to nebūtu saskatīt. Galu galā - viņš pareizi teica: "Bija forši." Tad kāpēc man būtu sevi jāčakarē?