Lai Rainis, Ulmanis un Meierōvics stāv man klāt.
Lai cik dīvaini tas nebūtu, sajūta tāda, ka braukšana ar mašīnu man paņēma vairāk spēka, nekā tas pats maršruts, ar kājām noiets. Pārspīlēju, protams, bet jūtos nogurusi. Acu plakstiņi draud uz kādām pāris stundām salipt kopā, bet ir tikai viena maza problēma - rīt ir vēstures olimpiāde. Ja mani nemocītu apziņa, ka viņš cer, ka es tikšu tālāk, viss būtu jauki. Bet dzīvē viss ir savādāk. Vairāk kā 40 gadi ar kaudzi datumu, cilvēku un notikumu - izklausās sīkums, ne? Protams, ka tas ir sīkums, bet uzdevumos noteikti būs tā daļa, ko nebūšu atkārtojusi. Par spīti. Tā parasti notiek.
Ok, chill out, baby.

Ēēm .. Btw, šizofrēniskas sarunas ar sevi taču nav nekas nopietns, ne..?