Par pēdējo man 100% jāuzņemas atbildība, jo tiešām esmu par to atbildīga. Kaut kur līdz 15 gadu vecumam mums tiešām bija labas attiecības, bet pēc tam es arvien vairāk sāku tās čakarēt. Es wnk konfliktēju, atgrūžu, neizrādu pozitīvo u. tml. Viņi cenšas, es izrādu totālu nepateicību un pati sevi par to ienīstu.
Kaut kas manā fucked-up psihē liek uzņemties atbildību, jo šķiet, ka tas ir mazākais, ko varu darīt. Priekš kaut kā reāla es esmu par lepnu. Tiešām nezinu, kur manā audzināšanā viņi pieļāva kļūdu.