Nebiju baudījusi pa-vasara-s rītus vēl šogad. Tādus, kuros var sēdēt pie vaļā loga. Gaiss ir tieši tāds pats, kāds tas bijis rītos pēc negulētām vasaras naktīm mājās, brīvdabas nakts pasākumiem, naktīm dāčā... Lai arī gribētos palikt vēl augšā, laikam iešu momentā iemigt gultā. Rīt tomēr uz skolu, vajadzētu iet gulēt kaut cik normāli, nevis pa dienu un tad nakti atkal negulēt.

 Bet nu tas zvans... Mjā. Tieši vēl pirms kādas nedēļas, kad uz Plazu no skolas gāju, visu ceļu domāju par to laiku, kas ar viņu pavadīts. Respektīvi, ikdienā es par viņu vairs nedomāju, toreiz tik uz sentimentu pavilka. Starp citu, viņš teica, ka atceroties visus tos brīžus, ko esam bijuši kopā. Jā, protams, es zinu, ka viņš bija piedzēries, bet nu tomēr daudz saldu lietu viņš sarunāja. Tb, ne saldu, bet intīmu cilvēcīgā nozīmē. Redzēs, vai kaut kas vēl būs.