Un pie viena klausos, kādas bērnu dziesmām lirikas. Kad biju sīka, mani tas neraustīja. Tad vienkārši dziedāju līdzi to, ko varēju saprast, un jēgā neiedziļinājos. Ja nesapratu, tad vienkārši kaut ko bērnu stilā pīkstēju. Tad nu lūk, pieaugšana tomēr cilvēku samaitā, u know. Te ir viena dziesmiņa par Noasa šķirstu un to, ka dinozaurs negribēja tajā kāpt. Es ar sava pieaugušā prāta tieksmi analizēt to automātiski interpretēju kā pasaku bērniem par to, kāpēc izmira dinozauri. Nekad vairs nebūs man būt bērnam.

 Bet nu dziesmas man ārkārtīgi mīļas. Bērnībā drillēju to kaseti [un citas arī] pamatīgi, tāpēc laikam nav brīnums, ka tagad mierīgi varu dungot līdzi ja ne visur ar tekstu, tad melōdiju - noteikti.