Katru reizi, kad par to aizdomājos, sevis atrašanas fenomens kinda freaks me out. Joprojām nespēju aptvert, kāpēc vajadzētu sevi meklēt. I mean, nav tā, ka es to nedarītu, bet es nesaprotu. Kāpēc jāmeklē, kā meklēt, kā atrast? Un kur pazudusi, kur atrodas, galu galā? Ideja par to, ka es neesmu es, bet tikai meklēju sevi, liek man justies kā svešā ķermenī dzīvojošam parazītam. Vai arī kā kvestā, datorspēlē. Kas tad ir tas fakinais mistiskais es, ja ne es pati? Ciktāl spēju izdomāt, sevis atrašana notiek tad, kad tu jūties perfekts, kad neko negribas mainīt. But then again, tā nav meklēšana, tā ir sevis totāla pieņemšana... Kas atkal ir tas pats paradokss - es, kas meklē/pieņem sevi. Sevis uzskatīšana par divdaļīgu būtni, no kurām viena esmu reālā es, bet otra - nezināmā, meklējamā, nemainīgā [!] u. tml. mani mazliet šķebina. Es to daru, sabiedrība tā māca darīt, bet tas nenozīmē, ka es to saprotu.

 Aij, es tik ļoti to visu nespēju saprast, ka pat noformulēt neko jēdzīgi nevaru.