Tāda visai gara, salīdzinot ar ikdienā ejamajiem attālumiem, vakara pastaiga sanāca, jo izmetu līkumu arī līdz Valdekai, un, ja vien tas nebūtu bijis jau vakars, vēl tālāk aizietu. Kādreiz, kad visa mana dzīve vēl bija Jelgavā, tā šķita liela. Aiziet līdz tiltiem likās sasodīti tālu un ilgi. Tagad, attopoties pie upes, ir sajūta, ka nupat no mājas tikai būtu izgājusi. Un kas tad tur, kādi pieci kvartāli tikai. Līdz Pārlielupei aiziet ir elementāri. Agrāk tas būtu bijis wow. Nebeidzu vien brīnīties par to, cik ļoti braukāšana uz Rīgu ietekmējusi manus mērogus.