Aij, pašreizējā stadija - apātiska vienaldzība - tomēr ir labāka par iepriekšējo - histērisko izmisumu. Vieglāk dzīvot. Mosties ar vāju cerību, ka kaut kas šodien notiks, un vakarā, kad nekas nav noticis, nejusties par to pārāk apbēdinātai. Es sevi nekodēju uz negatīviem notikumiem vai ko tādu, nē, es vienkārši sāku zaudēt optimismu. Un man vienalga, ja es pārspīlēju, jo tas ir tā, kā jūtos, un mainīt to prasītu pārlieku lielas pūles un radikālas izmaiņas.