What does not kill you, makes you stronger.

 Šovakar noskatījos P.S. I love you. Lielāko daļu filmas sēdēju ar asarām acīs, cieši sakožot zobus, jo jārēķinās ar to, ka ik brīdi manā istabā var kāds ienākt. Ja būtu mājās viena pati bijusi, visas iekšas izraudātu. Spēcīga filma, jā. Bet filmas beigu daļā, kur Daniels lasa pēdējo vēstuli, es neizturēju. Izslēdzu visus gaismas avotus un iemetos gultā histērijā. Un tā nebija par filmu, filma tikai palīdzēja rasties pietiekami daudz asarām. Neatceros, kad pēdējo reizi tā pamatīgi biju raudājusi, tātad, tas tiešām bija visnotaļ sen. Visu šo laiku es emōcijas, pārdzīvojumus 'n stuff biju cītīgi stūķējusi sev iekšā. Visu negatīvo. Visu fakino vientulības sajūtu. U know, es nevaru to sajūtu izturēt. Protams, fiziski es to varu, bet vienalga.. nevaru... Ne-va-ru! 

 Aij, pašreizējā stadija - apātiska vienaldzība - tomēr ir labāka par iepriekšējo - histērisko izmisumu. Vieglāk dzīvot. Mosties ar vāju cerību, ka kaut kas šodien notiks, un vakarā, kad nekas nav noticis, nejusties par to pārāk apbēdinātai. Es sevi nekodēju uz negatīviem notikumiem vai ko tādu, nē, es vienkārši sāku zaudēt optimismu. Un man vienalga, ja es pārspīlēju, jo tas ir tā, kā jūtos, un mainīt to prasītu pārlieku lielas pūles un radikālas izmaiņas. 

 Ziniet, dr.lv ir iespējams uzlikt pavasara sibmōlu uz profila. Nu lūk, vakarā es uzliku sniegpulkstenīti. Naktī nosapņoju, ka tā sadaļa ir vizuāli pamainīta, ir citi, mazāk priecīgi simbōli [tjip lietus, peļķe, smth like that pēc noskaņas, neatceros, kas precīzi bija]. Atceros, ka man defaultā tika uzlikts kaut kas baltam spalvu mākonim līdzīgs, paskatījos, ka citi nav labāki, un atstāju to. Šodien pamostos, ieeju draugos un šokā blenžu uz sniegpulkstenīti uz profila bildes. Domas: "Wtf? Viņi ko, nomainīja atpakaļ? Ew, tas gan būtu forši, vecie bija smukāki.." Par sadaļas izskatu no sākuma arī mazliet pabrīnījos. Un tikai tad es sapratu, ka viss bija nosapņots un nekur sniegpulkstenīši nebija pazuduši. Spēcīgi, ne?

 Starp citu, katru rītu pirmais, ko izdaru pēc pamošanās. - pieeju pie loga un iečekoju, kas ārā darās. Un, u know, nekad iepriekš nebūtu ticējusi, ka pelēks+dubļi+asfalts varētu sagādāt pozitīvākas emōcijas kā balts+balts. Kūst, jippī! ^^

 Jūs man neiestāstīsiet, ka The Secret nedarbojas. :D Skatoties hokeju, sapņoju par to, cik garšīgi būtu vārīti kartupelīši ar štovētiem kāpostiņiem. Manās mājās ēdienkarte pamatā sastāv no nestandarta ēdieniem, jo mamma gatavo pēc dažādām kreisajām receptēm. Respektīvi, parasti ēdieni, tādi, kā kafejnīcās kaut vai, mūsmājās ir retums. Kad pēdējo reizi [mājās] ēdu, piemēram, kartupeļu biezeni, es neatceros. Diez vai šajā gadā. Nu tad lūk, nupat bija vakariņas, un vakariņās bija - jā, kartupeļu biezenis, štovēti kāposti un kaut kas vistas gulašam līdzīgs. Lieki piebilst, ka ar vecākiem par ēdiena tēmu nekomunicēju šodien. Mrr, kartupeļu biezenis tomēr ir garšīga lieta.

 Meklējot bildītes, atradu savu ideālo jaku/pusmēteli/žaketi/smth. Tik tiešām ideālo - negribas pilnīgi neko mainīt vai pielikt klāt, tikai uzvilkt un nevilkt nost. 

 Heh, Twilight mānija nav gājusi secen arī bārbijām, kā izrādās. Nepilni 20$, un var tikt pie Edwardiņa. Kā teikts aprakstā, "it will let you carry around your very own Vampire Edward wherever you go". Stilīgi būtu tādu somā turēt, ne?