Šovakar noskatījos P.S. I love you. Lielāko daļu filmas sēdēju ar asarām acīs, cieši sakožot zobus, jo jārēķinās ar to, ka ik brīdi manā istabā var kāds ienākt. Ja būtu mājās viena pati bijusi, visas iekšas izraudātu. Spēcīga filma, jā. Bet filmas beigu daļā, kur Daniels lasa pēdējo vēstuli, es neizturēju. Izslēdzu visus gaismas avotus un iemetos gultā histērijā. Un tā nebija par filmu, filma tikai palīdzēja rasties pietiekami daudz asarām. Neatceros, kad pēdējo reizi tā pamatīgi biju raudājusi, tātad, tas tiešām bija visnotaļ sen. Visu šo laiku es emōcijas, pārdzīvojumus 'n stuff biju cītīgi stūķējusi sev iekšā. Visu negatīvo. Visu fakino vientulības sajūtu. U know, es nevaru to sajūtu izturēt. Protams, fiziski es to varu, bet vienalga.. nevaru... Ne-va-ru!