Jo vairāk sēžu, jo vairāk besījos. Jāiet gulēt.
     Ēh, gribas tagad iekārtoties tā ērti, nolikt galvu viņam klēpī un ļaut, lai pāris stundas kārto matus man nost no sejas [damn, nevajadzēja atcerēties].. Tik sasodīti gribas to sasodīto mīļumu.
     ...Bet tā vietā man ir auksta gulta un gadiem mokošā nespēja aizmigt ātrāk kā stundas laikā. Jāsaka gan, ka pēdejā laikā kļūst labāk - pāris reizes pēdējās nedēļās ir sanācis vārtīties mazāk kā stundu. Taču tās tāpat nav statistiski vidējās 7 minūtes [kaut kur nupat izlasīju tādu faktu]. Un tas ir aukstums un vientulība. Žēl, ka nemāku izdzīvot atmiņas ar visām sajūtām.

     Uzrakstītu sms, bet negribu riskēt. Viņš tomēr ar draudzeni kopā dzīvo. Bļe, pilnīgi jūtu, kā rodas atkarība. Viss, viss, pietiek. Liecies mierā. Nedomā par to. Arlabunakt.