Sasodīts. 10 minūtes vienā telpā ar vecākiem un es sapratu, ka mājās dzīvot ir kļuvis tik ļoti grūtāk, ka bail. Jau pēc dažām minūtēm manī bija parādījies iekšējs niknums/nepacietība/aizkaitinājums/nezinu... Taču es valdījos, viss bija mierīgi. Tagad vecāki aizbrauca prom uz dārzu, es pamazām nomierinos. Mani nopietni biedē tas, ka tā notiek... Un pastāv zināmas aizdomas, ka tagad ir kļuvis trakāk tā dēļ, cik sasodīti mājās es jutos Rīgā. Nu tā - tiešām mājās, kā nekur nevienā citā dzīvesvietā, kur esmu bijusi. Nezinu, kāpēc, bet vienatnē vārtoties pa dīvānu krekliņā un milzīgos šortos [ne manējie :D] un skatoties TV, bija tāda sajūta, ka es tur tiešām gadiem dzīvoju. Dīvani. Otro reizi mūžā tur biju, lol.
     Kā lai tiek galā? Neredzu citu variantu, kā vien izvairīties.

     Jūtos ļauna.