Forši, mani šorīt sapnī atkal nošāva. Nu gandrīz - paspēju pamosties. Šoreiz tas bija Vladimirs Iļjičs Uļjanovs, apmēram desmit neveiksmīgi mēģinājumi [jo revolveris atteicās šaut], un galu galā sašāva mani krūtīs. Ar sarkanu dārgakmeni. O_o Man nebija, kur bēgt, tāpēc no sākuma kaut kā mēģināju iesist Ļeņinam vai paskraidīt apkārt, bet pēc tam wnk pirms katra šāviena smaidīju viņam Holivudas smaidu, loool. Tad man apnika, praktiski var teikt, ka padevos domās, un viņam beidzot sanāca. Neko nejutu, bet zināju, ka basta. Ļeņins laikam aizgāja, nezinu. Es paliku turpat, izmēģināju dažādas pōzas, kā gribu, lai mani atrod, iegāju blakusistabā, paņēmu spilvenu, apgūlos pēdējoreiz un iedomājos par kabatā esošo telefōnu. So, sāku domāt, kam lai kādus pēdējos vārdus pasaka. Domās pārcilāju visas džeku kandidatūras [that'z totally me xD], sapratu, ka nevienu slepeni nemīlu vai tamlīdzīgi [dīvaini gan, ka par Māri neiedomājos], un nolēmu, ka Baibiņai jāuzzvana, jāpasakās par visu. Un pamodos.
     Jēziņ, kas pa sapni. Starp citu, sen nevienu sapni tik precīzi un pilnīgi neesmu iegaumējusi. Vot tā, meitenīt, skaties vēl pirms gulētiešanas gabalus, kur ir Padomju ASV. I Ļeņins [aizdomīgi līdzīgs piemineklim], i istabas, i šaušana no turienes.
     Nomiršana sapnī ir laba. Kā atceros, pagājušā reize, kad mani nošāva, bija pēc marta briesmīgās šķiršanās ar Garo. Tiesa, neesmu pārliecināta, ka šoreiz tiešām nomiru, bet īsi pirms pamošanās sākās vispārēja ķermeņa notirpšana."Nomirt sapnī - neprecētam kāzas, noskumušam laime. Mirt caur nošaušanu - nozīmē to pašu, tikai ātrāk piepildās."