Vēl stulbāka par dvēseles verbālajiem aizcietējumiem ir sajūta pamostoties, kad zini, ka nupat sapņoji Kaut Ko - kaut ko īpašu, neparastu, patīkamu un pat, kas biedējoši, ar nedaudz filozōfisku noskaņu. No sapņa paša atceros tikai pašu mirkli pamostoties; pamostos un zinu - jā, sapnis bija Kaut Kas. Un tā pāris reizes un ikreiz ar to uinikalitātes sajūtu. Pēc, šķiet, trim identiskām reizēm, lai arī kā nebūtu gribējies krist gulēt atpakaļ, piecēlos tomēr. Saulriets drīz būs.

Un katru reizi pamostoties pēc domām par sapni atgādināju sev, ka jāuzraksta par pasauli, kas parādījusies aiz mana loga. Proti, līdz šim pa logu varēja redzēt tikai lapas, vasarā zaļas, vēlāk dzeltenas, debesis un mazliet pagalma. Un kaut kādus fragmentus, caur lapām pavīdot. Bet tagad - es nezinu, kurā brīdī - lapas ir pazudušas. Kādas pāris vēl karājas, bet nu pasaule atkal ir redzama. Salīdzinoši redzama, jo restītes, respektīvi, zari paliek joprojām. Mazliet bailes iezagušās, ka to lazdu kāds varētu nocirst, jo, ja jau pat man 3. stāvā un lapotnes malā tik daudz skatu aizsedz, kā ir citiem, es nestādos priekšā. Mūžīgā ēna vasarā. Polārā ziema bez saules. Viens dzīvoklis zemāk stabili ir, kam visi logi uz lazdas pusi un visos logos zari iekšā lien. Nopietni lien. Bet, ja lazdu nenocirtīs, nākamvasar redzēšu vēl daudz mazāk pasaules, plus, zari līdīs arī manā logā. Tagad jau gandrīz ar roku aizsniedzami ir.