Divas reizes* es viņam prasīju kādā brīdī ievest papīrus, un divas reizes viņš teica, ka to izdarīs. Ha ha, tas no manas puses bija pagalam naivi - ticēt. Vairs es viņam neprasīšu. Trešdien, ja ar autō būs ok, braukšu ar viņu, tad arī atgādināšu. Esmu pilnīgi gatava saderēt, ka viņš būs aizmirsis. "Ā, jā, .. lūdzu, te būs." Tā vienkārši un pašsaprotami. Man nudien, nudien jāmaina attieksme. Ar katru reizi [ne tikai attiecībā uz viņu, vispār arī] mana neuzticības-un-vienaldzības-pret-apkārtējo-vēlmēm siena kļūst par ķieģelīti lielāka.
Nesaprotu cilvēkus, kas pasaka "jā/protams/labi/izdarīšu", tad aizmirst, un tev vēl vairākas reizes viņam jālūdz vai jāatgādina. Ja zini, ka neturēsi vārdu, god damn, nedod to! "Aj, kaut kad jau dabūsi" ir daudz labāk, nekā "rīt būs", kad rīt [un ne tikai] nav.

* Nu labi, es prasīju tikai vienu reizi, jo pirmoreiz pat nepaspēju palūgt.

Viss, es beidzu žēloties par piečakarēšanu. Tāpat nav jēgas.

Upd. P.s. Ā, un šovakar man ir vīns, yay! ^___^