zaudējumi
īstenībā - tā ir patiesība, ka ar katru gadu katrs zaudējums, kas nenoliedzami notiek, paliek arvien mazāk sāpīgs. lai arī tas ir drauga, vai arī mīlas zaudējums... kaut kāds sīkums un pēkšņi tu saproti - ka liela daļa no tā, ko esi jutis, ir bijis māns, nu nav tā cilvēka - vienkārši vairāk nav. nu tā kā blakus, tā kā tuvumā, bet īstenībā miris. un tur neko nevar darīt. neko. jo - lai vai kā, bet nekas vairs nav tā kā bija agrāk.

protams, ir jautājums, ko gan es gaidu no cilvēkiem apkārt un vai negaidu pārāk daudz. man jau šķiet, ka nē - tik divas lietas - patiesību un drosmi to pateikt...

kārtējā "kapu runa" ... nu tad, tā teikt, lai šitais "līķis" tad nav ar pēdējais. ja jau tukšot to dzīves kausu, tad tā, lai ir ko atcerēties. kaut gan... kāda jēga no tā? no atmiņām par zudušiem draugiem, kas ir līdzās, bet īstenībā viņu vairs nav un nekad vairs nebūs.