dīvainais nāves tuvums
to, ka katrs no mums mirs, ir skaidrs jau kopš dzimšanas. tikai bērni to nezina, pusaudži nojauš un reizēm tāpēc uztver to kā spēli, bet pieaudzis cilvēks saprot - ka vienā brīdī var nebūt pats, vai var nebūt cilvēka, kas tev ir bijis tuvumā. no vienas puses jau nekas traks, jo galu galā visi mēs mirstam un pasaule no tā nebeidz griezties. bet no otras - tieši tas, ka tik daudz nepaspēji pateikt, ko vēlējies ir tas, kas grauž ka ķirmis, nu gadījumā, ja palicējs esi tu, vai arī nedaudz citādas sajūtas varētu būt tad, ja galdījumā aizej pats. bet - nepateiktais tāpat paliek.
dīvaini - bet pēdējās desmit dienas dzīvoju ar sajūtu, ka iespējams būs slimība un iespējams būs jāmisrt. tā kā vienu reizi jau es esmu pārdzīvojusi šādu stāvokli, tad tas vairs nebija tik briesmīgi. jo galu galā - otro reizi drāma jebkurā gadījumā pārvēršas par farsu.
taču - šķeit, ka atgadījums par dzīves trauslumu un to, ka ilgi giadīt nav iespējams, nāca pavisam no citas puses. kāds labs draugs, kuru arī patiesi mīlu - nu cik viņu var mīlēt un cik nu spēju, pēkšņi nonāca zem skalpeļa. dīvaini, bet tieši dienu pirms viņa nokļūšanas slimnīcā, mēs tikāmies, lai arī sen nebijām redzējušies, smējāmies un ... man šķita, ka viņam kaut kas sāp. un man jau ar - tā nezina. mēs atvadījās - arī tā dīvaini... gaisā pavīdēja kaut kāds neskaidrs sentiments un es uzsitu sms - ka man viņš īstenībā ir vajadzīgs un lai turas. es pretī saņēmu tekstu - ka viņam jau vis kārtībā un lai turos es, un ka mēs noteikti nākamnedēļ tiksimies...