nedaudz dīvaina sajūta, laikam tā jūtas savā ziņā sievietes, kurām ir bērni, kuri ir izauguši un paši nu staigā ... dīvaini, jo pēkšņi sapratu, ka vairs neesmu vajadzīga cilvēkam, kuru biju atbalstījusi, mudinājusi darboties, teikusi - ka viņš ir gudrs un ģeniāls, ka viņš spēj un var... un nu viņš arī var. a es - a es vairs neesmu vajadzīga. viss rullē...
kā man tikt tam pāri? laikam vienkārši jāļauj dzīvot viņam un pašai jāpaiet malā. i bitīt matos - grūti un reizē tik ļoti sāpīgi...