| Tizlā zivs un naktstauriņš. |
[Nov. 14th, 2008|11:04 pm] |
| [ | Current Mood |
| | oriģināla | ] |
[stāsts ar daudzām liriskām atkāpēm]
[visiem tekstā minētajiem zīmoliem nav nekāda sakara ar reāli eksistējošiem, tāpat kā nekam no tekstā minētā nav zinātniska pierādījuma. un visas sakritības ir tikai sakritības.]
Viss sākās, kad Sinilga beidzot saprata, kāpēc zivis nelido. Vispār Sinilga bija jau beigusi vidusskolu, kad nonāca pie šī unikālā atklājuma, [pastāv iespēja, ka Sinilga jau arī pirms tam vairākas reizes bija veikusi šo atklājumu, tad atkal aizmirstot par sava veikuma esamību]. Varētu šķist dīvaini, ka tādā vecumā esošs cilvēks [turklāt meitene] nezinātu, ka zivīm nav spārnu un tās, tāpat kā cilvēki var lidot tikai ar lidmašīnu vai savās galviņās, ar tām dīvainajām acīm. Bet Sinilgai bija savs attaisnojums – kad viņai palika 18, viņas smadzenēs notika kaut kas dīvains, bet neviens to nebija pamanījis [dīvainību neviens nesaskatīja tāpēc, ka lielākā daļa no viņiem pašiem uzrādīja līdzīgus simptomus]. Sinilgas sērga sākās ar sliktu garastāvokli [nu tik tiešām, kas tur tik īpašs? NEKĀ!!]. Viņa bieži bija skumja un izteica domas par savu nepilnību [ņemot vērā, ka Sinilga mums nu nav no Cosmo vāka nokāpusi skaistule, arī tas ir pilnīgi saprotami], un, loģiski, ar laiku viņa sāka sūdzēties par apkārtējo nelabvēlīgo attieksmi pret pašas personību. Un arī eskeipisma piekopšana, spilgtu iedomu tēlu veidošana un komunicēšana ar viņiem [TIEM!!] bija tīrais nieks.
Bet tieši visi šie sīkumi beigās noveda viņu līdz šizofrēnijai [tā ir tāda psihiskas dabas slimība, kuras iemeslus joprojām neviens īsti nesaprot. Tas laikam tāpēc, ka katrs, kas saprot, arī pats pievienojas „slimo” bariņam. Šizofrēnijai ir stadijas, kas līdzinās gaiši zaļo mušmiru pārēšanās sekām – brīži, kad domāt ir it kā grūti un vienlaikus bīstami, jo var gadīties, ka aizdomājies tik tālu un saproti ko tādu, ka viss pārējais dzīvē ir nenozīmīgs kā beigtas skudriņas kājiņa]. Tajā rītā, kad Sinilga saprata ledusskapja zivju morālo būtību, viņa atradās diezgan tuvu kritiskajam domāšanas robežas punktam. Viņu izglāba tas, ka viņas kaite bija periodiska un brīdī, kad viņa sāka just, ka tūlīt kaut ko sapratīs, viņa pēkšņi atkal kļuva relatīvi vesela [tas ir tā it kā viņas smadzenes rādītu kādu aizraujošu filmu, kuru visinteresantākajā brīdī pārtrauca realitātes reklāma].
*** *** *** ***
Sinilga sēdēja uz grīdas pie atvērtām saldētavas durtiņām un truli skatījās uz pusatkusušu zivi. Pēc minūtēm 2 viņai tas apnika, jo zivs par spīti visam neizrādīja nekādas zemapziņas saglabāšanās pazīmes un līdz ar to nevarēja vairs pretendēt uz Sinilgas uzmanību. Viņa vienaldzīgi iemeta bezdvēselisko morīno ķermeni atpakaļ saldētavā, piecēlās, saslaucīja ūdens peļķīti un izgāja no virtuves. Prāta skaidrība bija pati par sevi garlaicīga padarīšana, pirmkārt, bija jaizdomā ar ko sevi aizņemt. [Vēlos piebilst, ka Sinilga nejuta nekādu diskomfortu un bija pilnībā apmierināta ar notiekošo tāpēc, ka nezināja, ka milzīgs nezināms vilnis viņu tikko atvilka atpakaļ no kādas kārdinošas aizas malas]. Viņa neizdomāja neko interesantāku par televizora ieslēgšanu, sulas dzeršanu un mandarīnu mizošanu. Viņa skrēja cauri kanāliem pa apli, bet acis nekam nepieķērās. [Nezinošiem cilvēkiem varētu šķist, ka laicīgā apgaismība jau beidzās, meitenes gandrīz_vai_nekustīgā sēdēšana un emocionālais trulums pilnībā raksturoja šizofrēnijas lēkmes uzplūdi, bet pie visa vainīgs bija parasto tv-skatītāju bezgaumība un nožēlojamais pieprasījums]. Pārsvarā rādīja reklāmas, dažos kanālos translēja kaut kādus realitātes šovus [kuri no realitātes ir tikpat tālu, kā Sinilgas ledusskapja saldētavā guļošā zivs no straujākās Jupitera upes]. Ik pa brīdim rādīja kādu spiedzošu/raudošu/slimu [citas emocijas nebija pieprasītas] meksikāņu sievieti. „Tizlie seriāli..” nopūtās Sinilga un pēkšņi viņas īkšķis sastinga gaisā virs podziņas ar augšupejošu bultiņu [tas atgādināja tīģeri, kas ieraudzījis savu medījumu]. Uz ekrāna rādīja naktstauriņus. Kāds patīkams baritons skaidroja, ka naktstauriņi ir aktīvi naktīs un dienās guļ, ka naktstauriņus sauc arī par diferencēti ūsainajiem tauriņiem. Tas tāpēc, ka viņu ūsas ir dažāda garuma, un tieši šīm īpašajām ūsām ir vislielākā nozīme naktstauriņu dzīvē. Ūsas palīdz viņiem orientēties tumsā. [Hmm. A man likās, ka viņiem palīdz acis, jo viņi vienmēr lido turp, kur redz kādu gaismu, bet tas šobrīd nav svarīgi]. Visu šo laiku, protams, rādīja tuvinātas naktstauriņu ūsas, [kuras tiešām bija dažādas]. „Slavenas ir arī naktstauriņu dejas ar uguni,” turpināja runāt neredzamais vīrietis. Skatam pavērās nedaudz bailīga sveces liesma, kas it kā dejoja pie mūzikas, kuru dzirdēja tikai viņa [TĀ!!]. Iespējams, kadrā bija arī naktstauriņš, bet viņš kļuva saskatāms, tikai ielidojot muzikālās sveces liesmas radītajā gaismas laukā. Sinilgas prātu [vai sirdi, bet varbūt arī dvēseli] pēkšņi pārņēma silts prieks, viņai šķita ka visu ķermeņa iekšpusi kāds iesmērējis ar siltu, kūstošu liepziedu medu, jo šis naktstauriņš SAPRATA liesmu. Viņš sāka dejot tai līdzi un kā īsts partneris – viņš vadīja deju. Deja bija brīnumskaista, tā aizrāva ne tikai pašus dejotājus, bet arī skatītājus [un pat baritons pieklusa un vēroja, kaut gan varbūt viņam vienkārši savajadzējās uz tualeti. Visi mēs esam cilvēki kā nekā]. Galantais… veiklais… šarmantais… apburošais naktstauriņš rādīja klasi. Un tad viņš apskāva liesmu un sadega. Tas notika tik negaidīti, ka Sinilga noelsās. Ar pavērtu muti viņa skatījās uz ekrānu, kur ar 13,78 reizes lēnāku ātrumu palielinājumā rādīja, kā tauriņa ūsas aizsvilās [kādu laiku viņš uz to vēl nereaģēja, bija ļoti aizrāvies savā soļu ekstāzē] un viņš zaudēja telpas un laika sajūtu, pasniedzās pie liesmas, kurai uzticējās un viss. Pat ja šos kadrus neatkārtotu vēl divas reizes [no dažādiem skata punktiem. Tauriņu kā kino aktieri filmēja ar vairākām kamerām vienlaicīgi], Sinilgas atmiņā tie iesakņotos uz nepazušanu. Pēc trešā atkārtojuma ekrāns uz mirkli aptumsa un tad tas uzsprāga ar dzelteno toni un ļoti skaļu tekstu: „Raidījumu piedāvā Calcigran. Profilakses līdzeklis osteoartrozei. Uzkrāj jaunībā, lai vecumdienās ir ko tērēt. He, he!” [turklāt balss, kas to teica bija griezīgi kaitinoša]. Sinilga izslēdza skaņu [reizēm viņa praktizēja šo budistisko televizora skatīšanās veidu]. Bet šoreiz viņa nenodevās šai nodarbei, jo prāts sāka kļūt sāpīgs un nekontrolējams. Viņa vienkārši kliedza akustiski tukšu kliedzienu.
*** *** *** ***
Viņa krita iekšā aizā, pie kuras malas tika apstādināta kaut kad ļoti sen [vismaz tā viņai likās]. Krišana pats par sevi ir ļoti patīkams process [un nevajag iebilst un jaukt to ar piezemēšanos]. Visu ķermeni pārņēma bezsvara stāvoklis [tiem, kas nav nekad lekuši ar izpletni, varu pačukstēt, sajūtas līdzinās braucienam liftā no 24. stāva uz 1.]. Kad Sinilgu apskatīja Gatis, viņas ārsts, viņš viņu bija nosvēris, bet smadzenes teica priekšā, ka tam nebija nekādas jēgas, jo šobrīd viņas 59 kg svēra tikpat, cik tirgus tantes Antoņinas 99,5 kg. [Gan vieni, gan otri nesvēra neko]. Viņa apgriezās gaisā un ieraudzīja, ka viņai blakus krīt naktstauriņš [arī viņa svars bija 0 g]. Tomēr kaut kas nebija labi. Viņi abi krita ar vienādu ātrumu – tauriņš krita paātrināti, bet Sinilga palēnināti. Tā kā kritiens bija bezgalīgs, Sinilga sāka uzmanīgi pētīt naktstauriņu. Viņš nebija miris, bet ūsas viņam bija apsvilušas. Tieši tāds viņš izskatījās 1,78 sekundes pirms savas nāves. Sinilga sāka smieties [tā dažiem cilvēkiem izpaužas bailes, īpaši cilvēkiem ar psihes traucējumiem]. Viņa smējās un nevarēja apstāties, viņa rīstījās kā kutināta un smaka aiz smiekliem. Tauriņš izvilka miniatūru šļircīti un izgrūda tās zilgano saturu meitenei vēnā. Viņa krita tālāk aizmigusi, bet ik pa brīdim ieķiķinoties.
Viņa pamodās, guļot uz putu stikla un apkārt bija dzērvenēm bagātīgi klāts purvs. Pieliecoties pie dzērvenēm viņa pamanīja, ka dažas no tām ir pūdercukurotas [tas gan nešķita viņai aizdomīgi]. Viņa plūca baltās ogas, birdinot pūderi pa labi, pa kreisi, līdz visa viņas stikla gulta bija klāta ar sniegu. Sniegs, saprotams, bija īsts. Sniegā gulēja zivs, tā pati zivs, ko vēl pēcpusdienā Sinilga iemeta saldētavā [zivs vismaz, atšķirībā no tauriņa, bija mirusi]. Meitene uzpūta zivij savu silto dvašu, bet zivs vienalga bija mirusi, [šizofrēnijai nav nekāda sakara ar ekstrasensoriku un mirušo dvēseļu redzēšanu]. Sinilga paņēma zivi vienā rokā un sāka ar to spēlēties, līdzīgi kā mazi puisēni spēlējas ar mašīnītēm, metot līkločus uz grīdas. Zivs vēders iezīmēja sniegā tranšejas, Sinilga atcerējās vēstures stundas, kad skolotāja, stāstot par karu garlaicīgi sauca gadskaitļus un pilsētas, atcerējās viņa arī ainas, ko radīja viņas inficētās smadzeņu šūnas: cilvēkus bez rokām, kājām, asiņojošus, ar strutojošām smaganām, ar melniem atsaldētiem pirkstiem, kādreizējos cilvēkus [līķus] ar izknābātām acīm un izgrauztām iekšām. Kāda balss teica: nekādas nāves nav. Sinilga iekšēji piekrita, kaut arī iekšēji nepieņēma šo domu. [Tā ir vēl viena šizofrēniķiem raksturīga pazīme. Viņi saprot, ka draugs ir draugs, bet izturas pret viņu kā pret sunīti vai valsts prezidentu. Neattiecas uz gadījumu, kad jūsu draugs ir valsts prezidents]. „Kāpēc nav?” pajautāja viņa pati sev, bet balss iejaucās un tūlītēji atbildēja: „Jo stariņi izdziest, bet bumbiņa paliek.” Sinilga saprata, ka tā ir patiesība, bet viņai nesanāca līdz galam to izprast. Kas tā bija par bumbiņu, kas paliek? Viņa vieglītēm padauzīja zivi pret putu stikla virsmu, bet nekas aizdomīgs nenotika – bumbiņa neatradās. „Tizlā zivs…” nobubināja Sinilga. [paredzamā bubināšanas lēkme neiestājās par spīti visiem to stimulējošajiem apstākļiem] Sniega radītais aukstums pieņēmās spēkā. Sinilga piecēlās…
*** *** *** ***
… iemeta bezdvēselisko morīno ķermeni atpakaļ saldētavā, piecēlās, saslaucīja ūdens peļķīti un izgāja no virtuves. |
|
|