| Cidoniju bruņinieki |
Mar. 18th, 2009|01:32 am |
Tas notika parastā vasaras dienā, kura no visām pārējām atšķīrās vienīgi ar to, ka tanī dienā Elva pielēja tējai par 20 ml vairāk cidoniju sīrupa nekā visās iepriekšējās dienās. Turklāt tā bija trešdiena. Bija jau vēla pēcpusdiena, kad Elva joprojām gulēja uz pusdienlaikā sakarsušajiem pludmales akmeņiem un izjuta, tiešām izjuta to, kā vējš, cenzdamies maigi glāstīt viņas apdegušo ādu, sagādāja viņai vieglas sāpes. Viņa atvēra acis, un saule viņu neapžilbināja, kā tas notika iepriekšējā reizē, kad viņa mēģināja izpildīt šo dzīvībai bīstamo triku. Tā jau bija tikusi pāri savam karstākajam punktam debesu ceļu mudžeklī. Šoreiz viņas acis raudzījās tieši neaizmirstulīšu zilās debesīs un Elvu pārņēma tāds kā miers, vai drīzāk, tāda kā eiforija. Viņa pasmaidīja un pagrieza galvu, lai paskatītos uz blakus guļošo Kalvi. Kalvis bija Elvas iedomu draugs jau pēdējos 8 gadus. Un viņi visu Elvas brīvo laiku parasti pavadīja kopā, bet šoreiz Kalvja blakus nebija. Elvas acis redzēja tikai akmeņus.. bet tie nebija parasti akmeņi, tie bija spilgti dzelteni bumbuļi, kas izskatījās pēc maziem citronkrāsas ķirbjiem. Elva klusībā pie sevis iesmējās par šo salīdzinājumu, bet ieraudzījusi, ka šiem ķirbjiem ir ne mazāk dzeltenas kājiņas, viņa iesmējās jau skaļāk. „Laikam es jūku prātā!” viņa padomāja un atkal aizvēra acis.
Kaut kur kūkoja dzeguze, pūta viegls vējiņš un saule patīkami sildīja. Elva gulēja un klausījās jūras šalkās, kuras bija gandrīz tik hipnotizējoši nomierinošas kā zilās debesis virs Elvas. Slinkums, liels, silts un visaptverošs, apņēma visu meitenes ķermeni, viņa pārstāja domāt un grimt tumšā un mīkstā kaut kamā… Bet no vēl nesākušās diendusas sapņu skatīšanās viņu uzmodināja kutelīga sajūta ceļgalu reģionā. Viņa pavēra vaļā vienu aci – mazas dzeltenas bumbuļveidīgas radības bija sapulcējušās ar viņas pēdām un divas no tām rāpās augšup, katrs uz savu ceļgalu. Izrādījās, ka ķirbīšiem bija arī rociņas, gan drīzāk baltas, nekā dzeltenas. Elva atvēra arī otru aci un uzsmaidīja abiem bumbuļiem, kuri jau bija sasnieguši ceļgalu virsotnes, bet dzeltenie ķirbīši nelikās par meiteni ne zinis. Viņi izvilka mazus, bet garus šķēpus no.. no kurienes viņi tos izvilka Elva tā arī īsti nesaprata, bet viņa nevarēja veltīt šīm pārdomām daudz laika, jo sākās īsta cīņa. Mazie bruņinieki uzbruka viens otram un tad atkāpās. Elva domāja, vai saukt šos ķirbīšus par bruņiniekiem būtu pareizi, jo šiem vienkārši nebija bruņu, bet tomēr viņu miza izskatījās pietiekami cieta, lai kādu laiku viņu pasargātu. Viņa, ieslīgusi pārdomās, pat pārstāja vērot dīvaināko no divcīņām, bet pavisam kluss elsiens lika viņai atgriezties realitātē, ja tā, protams, tāda bija. Asa cidoniju smarža iesitās viņai nāsīs, un tikai tagad Elva saprata, ka tie nebija nekādi mazi ķirbīši ar kājiņām, tie bija īsti cidonijcilvēciņi jeb, kā tos mēdza dēvēt tautā, cidoniji. Vienam no cidonijiem vēderā vīdēja šķēpa gals. Uz mirkli laiks apstājās, Elva tieši laikā pastiepa rokas un noķēra no sava laukumiņa noslīdējušo bruņinieku. Viņš asiņoja oranžām asinīm, dzīvība lēnām atstāja viņa mazo ķermenīti un viņa to zināja, to zināja arī pārējie cidoniji, kuri jau griezās uz promiešanu. Arī ‘uzvarētājs’ jau bija patstāvīgi noslīdējis no sava ceļgala un devās līdzi pārējiem, bet mazais bumbulis Elvas rokās noraustījās un pārstāja elpot.
[te mēs ar jums pametam Elvu, kuras acis spīdēja savā valgumā.. es vēlētos tikai izstāstīt, ka Kalvis tā arī vairs neatgriezās un ka Elva vairs nerunājās ar iedomu pasaules iemītniekiem, ja neskaita tās reizes, kad viņa šo to tomēr izstāstīja, mirušajam cidonijam, kuru viņa bija apglabājusi podiņā uz palodzes zem kalanhojels biezajām lapām.. viss] |
|