Vakardien ceļoju laikā. Atgriezos vēl, jā, jā, ne tik senajos sešpadsmit, kur vislētākais alkohols un panki bija pavisam reāla parādība, jo īpaši darba dienu vakaros. Gāju gar bāru leningrad, kur sastapu draugus, kuri arī, starp citu, uz pārējo fona izskatījās salīdzinoši nevietā un bija pilnīgā lopā (nav nemaz jēgas izteikties daiļāk). Izrādās, viņi attapušies, ka plastmasas divlitrenes no janvāra aizliegts, tāpēc izlēmuši tās strauji patērēt, kā saka - uz atvadām. Tā nu sanāca, ka tovakar viņi patērēja apmēram piecas tādas uz trim cilvēkiem. "Skatos,ka atkal dzerat uz ielas darba dienās? Godīgi sakot, paldies Dievam, sen jau bija laiks," viņa-garāmgājēja-paziņa teica. Pēc minūtes būšanas leningradā pārāk skaidrā un draudzīgas biedru stadijas apsmiešanas, manās rokās tika iegrūsts alus; protams, ka nekas cits kā stāsta galvenā varone divlitrene (mana loma patērētā alus priekšā nobāl), pēc trīs minūtēm - hektors. Valdemāra ielas stūris un skaļi panki, vēl skaļāka pudeļu cilāšana. Džinks, buļ-buļ-buļ. Izrādījās, ka tur ir arī koncerts. Dabūju elkoni sejā, ribās un asiņojošu degunu. Tas tomēr nav nekas, salīdzinot ar brīdi, kad satiku bērnības labāko draudzeni un viņa paziņoja, ka ir saderinājusies ar savu panku mīļoto. Pateicu, ka, ja viņi apprecēsies, apēdīšu savu zeķi, būšu līgavas māsa un vispār jau viņiem vajag plastmasas gredzenus. Bet ziniet, es tomēr mazliet mīlu šos pasākumus, jo reti kur citur var redzēt tādu degsmi un spītu cilvēku acīs vai saplēstajās drēbēs, caurdurtajos degunos un uzacīs, un "eu, man vajag rīt stopēt uz Viļņu, man vajag no kāda nostriļīt trīs eiro!"