Visu laiku gribu kaut ko uzrakstīt. Vakarā kaut kur jāiet. Gribētos tomēr aiziet uz to ēnu kaleidoskopa koncertu, bet viņi droši vien spēlēs traki vēlu. Vai uz sālsmaizi, kur aicina. Rīt jāstrādā. Jāuztaisa taču sev kaut kas ēdams. Guļot ar skatu sienā, no neaizšpaktelētajiem griestiem drusku pil ūdens, kņudina ausis un kaklu. Bet sasodīts, man šodien nesanāk pamest gultu. Pienāk suns, pabaksta mani: "kāpēc tu neizved mani (sevi) pastaigāties?" Skaidrs tas, ka, ja liekas, ka suņi runā, kaut kā ir par daudz.