Tikko ienāca prātā, ka jau kopš agras bērnības man kristiešu izpratnes Dievs prātā vizualizējas kā krusts. Ne kā gaisma, mīlestība, ikona vai kas netverams, bet vienkārši kā parasts koka krusts. Un tad, kad es domāju par Dievu - nav tā, ka es to daru daudz, bet tomēr, - cenšos to krustu izdzēst no apziņas, bet galīgi nesanāk, viņa vizuālais tēls manā prātā, gribot negribot, paliek saistīts ar baznīcu.