vispār taisījos maksāt rīgas satiksmes bezbiļetnieku sodu, jo pārāk baidos no visādām institūcijām, bet šodien sapratu, ka nu jau esmu nokavējusi termiņu, tāpēc tomēr nemaksāšu gan.
diendusas sapnī man atkal bija septiņpadsmit un gulēju savā gultā ar kaut kādu pēcballītes šīzi galvā, bet izkritu ar skaļu troksni, jo spēru ēnām istabā. t. i.,
tas bija arvien sapnī, pamodos vienkārši tumsā un nesaprotot, vai tā slapjā pļurza ārā skaitās pirmais sniegs vai nē.