Šodien braucot autobusā, austiņās kaut kāda interneta algoritma rezultātā sāka skanēt Bob Dilans, un tajā brīdī - bet tikai uz mirkli - es sajutos tā, it kā viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek; es sajutos tā, it kā tikai man personīgi būtu uzspīdējusi saulīte. Un tad tas īsais mirklis bija cauri, es atkal jutos kā parasti. Līdzīgi bija vīnogās. Celies ar sauli, ej gulēt ar sauli. Sausa, izkaltusi zeme, sažuvuši zari viegli uzplēš ādu, kas uz plaukstām un delmiem jau sākusi kļūt nejūtīga. Tajā brīdī ieskanās "But something is happening here, and you don't know what it is", un uz mirkli tu spēj iztēloties, kā tas ir, darīt tā jau kopš dzimšanas, un mazliet liekas, ka nekas cits nekad arī nav bijis, tikai monotonas kustības un prāta tīrība.
Nu, lūk - es nezinu, vai tas ir Bobs Dilans, vai arī smadzenes trāpīgi izšauj mazliet dopamīna tad, kad kļūst grūti bez.