Šķiet, pirmo reizi biju tik nogurusi, ka autobusā nogulēju apmēram 8 stundas. Sēdus! Pēc trim stundām būšu mājās. Pirmo reizi biju ceļojumā viena pati - visu laiku mazliet bija sajūta, ka tā ir balansēšana uz šauras robežas, kur vienā pusē ir vientulīgi, bet otrā tā vienatne ir patīkama. Lai nu kā, pēc pabraukāšanas pa Varšavu pāris stundas ar riteni, man tā pilsēta pat mazliet patīk, lai gan autoosta tāpat vienmēr neglābjami smird pēc sūdiem.

Novēroju, ka čehu festivālu kultūrā - bet varbūt tā ir tikai tur, kur sanāca būt man - , atšķirībā no mūsējās, nav pierasts komunicēt ārpus sava paziņu loka un skaļi telšu pilsētiņas alkomaratoni. 50 tūkstoši cilvēku, tomēr tāds kā noslēgts, mierīgs pūlus. Par The Cure rakstīt negribās, nevaru tagad tādu saviļņojumu uzrakstīt. Vienu gan varu pateikt - katru reizi, kad Roberts Smits teica "Thank you", tas vienmēr bija tādā viegli kautrīgā, bet ļoti mīlīgā intonācijā. Vēl viņš teica, ka pirms 25 gadiem laikam pabija Čehoslovākijā, bet, jā, apzinās, ka tādas vairs nav.