Pēkšņi es neatceros, kā esmu nokļuvusi no otrā stāva uz pirmo. Vajadzētu atcerēties, kā ieslēdzu gaismu, kā nokāpu lejup pa kāpnēm, kā taustījos tumsā. Bet es to visu neatceros un man kļūst drausmīgi bail. Vēl pirms mirkļa es sēdēju otrā stāva vannasistabā, slimnīcas toņa zaļās sienas spiedās man virsū, tāpat kā riebīgs klusums. Man ir teorija, ka klusums patiesībā zum. Tāpat kā zum tas ods, kas jau pārdesmit minūtes lidinās ap manu lampu. Nesaprotu, kāpēc tas lops vēl ir dzīvs, ir taču rudens.