kad es klausos nikto, es nesaprotu tos tekstus līdz galam un pilnībā. jā, kaut ko es saprotu - tos vienkāršākos vārdus, piemēram, "kad paliksim pēdējie; tev stāstīšu, ka viss ir apnicis; beigas; jūra; tavs numurs" un kopēju dziesmas ideju,- bet es izlīdzos ar to, ka iedomājos trūkstošo tā, kā man gribētos, lai tur ir. tas ir, tad, kad vajag iedomāties, jo dažkārt nemaz nevajag - var tikai klausīties un ir gana. patiesais tulkojums noteikti ir pavisam citāds, bet, lai kā man gribētos saprast, man šķiet, ka kādu laiku es varu iztikt tāpat.