Es muss sein!
"Vācieši sagūstīja Jakovu jau pašā kara sākumā. Savukārt tās tautas pārstāvji, kura viņam vienmēr bija organiski pretīga savas neizprotamās noslēgtības dēļ, viņam pārmeta netīrīgumu. Lai viņu, kas iemiesoja dziļāko no drāmām (reizē Dieva dēls un kritis eņģelis), nosodītu nevis par cēlām matērijām, bet prastiem sūdiem?! Vai tiešam augstais ir tik reibinoši tuvu zemajam?"

Lasu brīnišķīgu Milana Kunderas grāmatu "Nepanesamais esības vieglums". Par eksistējošo paradoksu starp dzīves izvēļu vieglumu un smagumu; par viegluma pieņemšanu, vai tieši otrādi, smaguma, tādējādi atsakoties no zināmiem aspektiem. Par to sadursmi, galu galā. Es muss sein nozīmē "tā jābūt". "Mīlestība ir otrpus es muss sein," tā viņš raksta.



Cita starpā, pusmiegs/pusnomods iet roku rokā ar paniku - pirms pilnīgas iemigšanas, aizverot acis, rādās - gandrīz kā multfilmas - brūkošas mājas, avarējoši vilcieni, neizskaidrojamas lēkmes tumšās telpās(tur tomēr gan uzzibsnī kaut kādas gaismas, pēc tam es zaudēju kontroli pār sevi un, šķiet, ģībstu). Jocīgi, ka apzinos, ka "redzētais" (patiesībā tas ir mirklis pirms aizmigšanas, bet to nevar nosaukt par sapni; izraujos no tā laukā, pielēcot gultā sēdus ar elpas trūkumu) ir šķietami pilnīgi tumšā telpā, jo ar aizvērtām acīm viss taču tāpat ir melns. Bet es to zinu, un viss.