Šovakar nobraucu gandrīz 30 km ar velosipēdu. Biju peldēties Lielupē un nobrīnījos, cik tur jau ir silts ūdens. Es vispār ļoti izbaudu riteņbraukšanu, īpaši vasaras sākumā. Zied ceriņi. Čivina putni, bērni spārda bumbu vienā no Pierīgas dārgākajiem ciematiem (kurā ir dīķītis ar mini salu un mīlīgs tiltiņš ar sarkanām margām) tuvumā vecāku mersedesiem. Turpat netālu ir stallis, tā arī smird tuvumā Pierīgas dārgākajam ciematam. Pabraucu garām vilcienu stacijai, garām milzīgajam rododendru dārzam - tur noteikti jāaiziet tuvākajā laikā, kamēr rododendri nav noziedējuši. Patiesībā apsveru kādreiz, pēc kādiem divdesmit gadiem, dzīvot laukos. Nosacīti, protams, varbūt ne gluži viensētā ar kūti pagalmā, bet tā kā esmu uzaugusi no sākuma pie jūras, pēc tam piepilsētā (tie daži gadi dzīvoklī neskaitās, no tā es atminos tikai pelēko krāsu un padomju sekcijas), man tāda dzīve - pie dabas - tomēr ir ārkārtīgi tuva. Man gan jau būtu dārziņš, ar vīnogulājiem apaugusi sēta vai mājas sienas. Ābeles, ķirši, zemeņu dobes. Man tikai riebjas ravēt, tāpēc arī aizauga tā dobe, kas pirms pāris gadiem jau bija. Ja vien es neiebraukšu auzās. Tad es aizlaidīšos kaut kur, uz Ukrainu varbūt - par to arī es, braucot ar riteni, domāju. Šonakt būs labs miegs. Pēc atbraukšanas ieskatījos spogulī - kā jau katru gadu, man saulē lēnām sāk izbalēt mati un uz deguna ir parādījušies vasarraibumi.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: