Babītē vairs nav ne miņas no tās Jelgava 94 sajūtas, kā tas bija pirms kādiem desmit gadiem. Es tur sākumskolā pavadīju daudz laika, un vienas no pirmajām spilgtajām skolas laika ārpusskolas atmiņām ir izmētātas šļirces pie draudzenes mājām, izdemolēts skeitparks un baisas, pussagruvušas garāžas. Mūs nelaida vakaros vienas staigāt, un bailes uzdzina urbānās leģendas par bezpajumtniekiem graustu mājās. "ed dirsu" joprojām ir rakstīts uz vienas no tām. Agrāk te bija katrai ģimenei pa šķūnim un dzērājam, klaidoņu suņi un kādas trīs točkas dzīvokļos, bet tagad viss ir sakopts, mauriņi nopļauti, garāžu vietā slejas jauni daudzdzīvokļu nami un mazgadīgie vandāļi gan jau ir labošanas darbu kolonijās. Es šorīt kādu stundu staigāju pa Babīti, un par aizgājušajiem laikiem liecināja vien izmētātas pudeles jaunajā parciņā un visdažādāko korķīšu kaudzes uz katras ielas stūra. Lai gan, gaidot autobusu mazliet pāri deviņiem no rīta, redzēju četrus uzblīdušus kungus malkojam spirtu pie krodziņa, kur bija manas vecmātes bēru mielasts - vietas varbūt mainās, bet cilvēki gan biežāk paliek tādi paši. "Come on baby, light my fire," es dungoju, kamēr pāri ielai pa kabatām meklēju alus attaisāmo.