Esmu ievērojusi, ka uz paģirām kļūstu emocionāli viegli ievainojama. Nervi liekas sakairināti un atsegti. Tā, piemēram, nesen agrā rītā aizdevos uz to kafejnīcu Āgenskalna tirgū pēc sava rīta paģiru mīļākā komplekta - vārītas olas un tomātu sulas (es zinu, ka dažam šāda savienība liktu noskurināties pretīgumā). Sēžot pie svētnīcas, dievu tempļa un diženās bufetes vienīgā galdiņa ar sāls trauku, pamanīju, ka no virtuves daļas iznāca gados veca kundze ar laipnu skatienu, nesot kādu trauku. Viņa teica: "Mīļie, kotletītes gatavas!" Balsī nebija ne īgnuma, ne noguruma, bet patiess prieks par paveikto. Mirklis šķita tik sirsnīgs savā vienkāršumā un tik ļoti atgādināja manu vecmāmiņu, kad viņa vēl bija dzīva, ka acīs sariesās asaras. Turpmāk katru rītu, kad esmu tur, liekas, ka viņa ir pelnījusi katru "paldies" un "labrīt" pat vairāk, kā kasiere, kura nekad nešķiet apmierināta ar mūsu klātesamību.