Bija tāds moments, kad es pamodos Закарпатская область ar slapjām kājām šķībi uzbūvētā teltī, mani dzirdīja ar absintu, kandžu ar iebiezināto pienu un mellenēm, bet no tā visa nebija ne mazliet slikti, bet pat brīnišķīgi labi, jo kalnu klimatā nevienam nav paģiru. Augstāk kalnā bija daudz jauniešu ar spalvām matos un ezotēriskām runām, Sex pistols karogu un visādiem brūvējumim katlos, un viņi, izbrīnā iepletuši acis par mūsu izcelsmi, steidza piepildīt kārtējo glāzīti. Vakaros parasti bija lietusgāzes, tad es netīšām šļūkāju lejup pa kalnu, notašķoties ar dubļiem, un kliedzu, kad bija jāmazgājas ledusaukstā strautā. Toties manas vārda dienas dzirkstošais padzēriens ( mani reiz iedresēja dzirkstošo vīnu, kas nav īsts šampanietis no atbilstošā reģiona, par tādu nesaukt) gan tur labi dzesējās, mums tikai vajadzēja pieskatīt, lai straume neaiznes. Vaidēju, stenēju un klupu, kad kāpu atpakaļ kalnā no veikala apmeklējuma. Vislabākais pēc ugunskura griķu ēšanas bija nopirkt saldējumu, iebiezināto pienu un konfektes, vēl mēs gribējām izslavēto ukraiņu speķi, bet uztrāpījām uz tāda, kas garšoja kā kūpināts ar mašīneļļu virs moskviča motora. Tur, pie veikala, starp citu, bija izbāzts lācis, saslējies uz divām kājām, un par pāris centiem ar viņu varēja nofotogrāfēties, bet tas nabaga zvērs drīzāk iederētos bad taxidermy kolekcijā. Ā, jā, vēl tur apkārt vazājās cūka, nu, tāds īsts vepris, kurš kviec un lēni tusnī uz priekšu pa ceļmalu. Un es nerunāju par kaut kādiem piedzērušiem, resniem pankiem, kuri uz visām četrām nometušies, lien pēc aliņa, bet par īstu dzīvnieku ar šķeltiem nagiem. Ukrainā ir visbrīnišķīgākā zāle, mēs tādi viegli appīpējušies, saulē piemiegtām, apsārtušām acīm brīnījāmies un smējāmies par cūku (baumo, ka viņš ir veterāns, kuru vēl neviens festivāla apmeklētājs nav uzdrošinājies nokaut un izcept), un tikmēr tā mums, nespējīgiem (un visnotaļ arī nespējīgajiem) savu pārtiku nosargāt, izrāva no rokām rīsu paku un norija tos cietus ar visu plastmasas iepakojumu.

Es tad gan biju nesaprašanā par to, ko te darīt un kāpēc nekas nav jādara, man pagāja pārāk ilgs laiks, līdz saprašanai, ka tieši tā arī vajadzēja - neko nedarīt. Es tāpat modos naktīs augšā ar elpas trūkumu un nemieru, kas visu vasaru pretīgi sēdēja kaut kur zem ādas un bija klātesošs. Ir jau grūti noskaņot savu prātu tam, ka tagad drīkst nedēļu gulšņāt, dzer, ēst, runāt par neko, klausītes čerkstošu radio, gulēt zem priedes un šūpot kājas virs strauta. Un tagad, iemūrējoties istabā ziemas vidū un atceroties savu nevērību pret iespēju vāļāties zālē tūkstoš sešsimt metrus virs jūras līmeņa vai ķerstīt dzeltenus kalnu tauriņus, man mazliet sažņaudzas pakrūtē.