Vadoties no antīko un arī modernāku filozofu apsvērumiem par civilizāciju, tā ir nolemta mūžīgi iet cauri vairākiem cikliem. Cikli (hronoloģiski);

Anarhija: Sabiedrība bez centralizētas varas, kur valda haoss un nestabilitāte. Varas avots: vardarbība, pakļaušana.

Monarhija: Izveidojas spēcīga centralizēta vara, kas nodrošina kārtību un stabilitāti. Varas avots: dievišķais mandāts.

Feodālisms: Varas decentralizācija, sabiedrība sadalīta feodālos īpašumos. Varas avots: lielo zemes īpašnieku kopums, materiālo resursu kontrole.

Demokrātija: Varas nodošana tautas rokās, politiskā līdztiesība. Varas avots: tauta un trīs pilāru valsts varas sistēma (likumdevējs, izpildvara, tiesu vara).

Despotisms: Demokrātijas "visatļautības" ietvaros briest ariven morāli vājāki cilvēki, kuri, attālinoties no "smagās morāli un fiziski norūdošās dzīves", kļūst arvien nihlisitsikāki un neieinteresētāki jautājumos, kas saistīti ar valsti, tāpēc demokrātija lēnām pārtop par despotismu-autoritārismu (labs piemērs ir pēc-20gs. Krievija). Tas var notikt ātri - pēc apvērsuma. Vai arī lēnām noārdot demokrātiskās vērtības iedzīvinošos likumus vai to normas.

Despots kaut kad tiek gāzts, taču revolūcija ir plaša, visaptveroša un iznīcinoša. Un civilizācija atkal nonaķ anarhijas stāvoklī. Iztēlojies variantu, kur civilizācija vislaik iet cauri šim ciklam, katru reizi to noslēdzot ar visaptverošu un 98% dzīvību iznīcinošu atomkaru.