Varbūt tas tāpēc, ka mana dzīve šobrīd ir kā tūkstotis gabaliņu puzle, kas lēnāk jāmācās salikt atpakaļ, bet pēdējā laikā gūstu patiesu prieku no pužļu likšanas. Tas brīdis, kad savienojas divi gabaliņi ar diviem citiem, un tad vēl ar citiem, līdz veidojas rindiņa - tajā brīdī ir maza uzvara un tur ir kaut kas no pabeigta darba apmierinājuma. Atjaunot izjauktu ainu - tas vienkārši liekas pareizi un jēdzīgi. Beigu galā jau tie ir vienkārši laimes un atalgojuma hormoni. Labi, ka man darbā ir daudz puzles un labi, ka man maksā, kamēr es viņas lieku.