epifānija
"Kā cilvēki mainās," nodomāju pie sevis. Vakar braucu mašīnā un klausījos Depeche Mode. Pārējie diski ir saskrāpēti un radio čerkst. "Pilsēt kļūst par pasauli, kad mīli kādu, kas tajā dzīvo," raksta Lorenss Darels. Nav viennozīmīgi. Varbūt Aleksandrijā, varbūt. Rīga tam ir par mazu, gan subjektam, gan objektam. Kaut gan, ko tad es zinu? No pārdomām mani iztraucē Gundegas Repšes proza. "... sauca par zīdasti un nēsāja kukaragā..." Draudzene atkārto prozu iestājeksāmenam Kultūras akadēmijā. Teksts atbilst viņas tēlam. Trausla sieviete sēž uz palodzes un smēķē, pauzēs dziļdomīgi izelpojot dūmus. Vajadzēs ieviest uz palodzes pelnu trauku. Man ir līdzi sērkociņi, jo viņai pašai ir bail no uguns. Ironiski, vai ne? "Interesanti, vai iestājeksāmena laikā drīkst smēķēt?" es nodomāju. Tobrīd vēl nezinu, ka tieši šādu jautājumu viņa man uzdos runas beigās. Apsēžos pie viņas kājām pavērot, kā cigaretes dūmi lēnām slīd uz leju šahtā. Kaimiņienei esot plašāks skats pa logu, bet man - mākslinieciskāks. Redzot viņu uz šī fona, nevaru nepiekrist. "Kā tev šķiet, vai iestājeksāmenā drīkstēs smēķēt?" Saruna turpinās.