Vai es pēc Tevis skumstu? - Noteikti!

Vai es Tevi gribētu atkal? - Varbūt!

Vai es Tevi pieņemtu atpakaļ? - NEKAD

Uz deguna uzpilēja zivs....

Tur nebija nekā, tik vien kā otrā, vai trešā redzēšanās, vienā un tai pašā krogā, tikai šoreiz pie viena galdiņa, sarunas noritēja starp trim cilvēkiem, par bezjēdzīgām tēmām. Mana roka bez atļaujas uzgūlās uz viņas ceļa, un nekautrīgi sāka iepazīt gurnu iekšpus, zeķes maliņu. Tikai vienam jautājumam bija kāda nozīme, vai pie viņas vai manis... viss pārējais maznozīmīgs.... Viņas dzīvoklis, bezsarunas, koridors, skūpsti....

Pavasaris...

Mēs katrs izvēlamies savu lomu dzīvē un saaugam ar to kopā tik tālu, ka tā vairs nav loma.

Šodien ejot caur Vērmanes dārzam un redzot jaunākas un vecākas ģimenes pastaigājoties ar savām atvasēm sajutos nepiederīgs. Svētdienas jau labu laiku man ir kļuvušas par paslēpju spēlējamajām dienām, kad ir jānolien un jāļauj vaļa citiem, tiem kas ir kopā ar kādu. Lai cik citās dienās varbūt pat ciniski un ironiski izsakāmies par cilvēkiem, kuriem karjera, nauda ir palikusi sekundāra dzīves sastāvdaļa un viņi ir ļāvuši savā dzīvē ienākt ģimenei, tad svētdienas pieder tieši šādiem cilvēkiem. Stereotips teiksiet, var jau būt, tomēr tā tas ir.

Es veros pasaulē lielām acīm

Kā mazs bērns savā mātē

Bet neredzu vairs it nekā

Kā dēļ vērts smaidīt

Mēs esam tik daudz cik iedomājamies esam....

Un ne jau citi mūs sāpina, bet mūsu pašu cerības un sapņi, iedomas un fantāzijas, realitātes neatzīšana, slinkums un darbīgums. Pietiks laikam reiz vainot citus pie savām problēmām, vainošu sevi!:)

Velns dejo

Uz eņģeļu ceļa...

Drebošs sirms onkulīt, reiz tādi mēs būsim visi, un tad mūsu jaunības pārdzīvojumi kļūs par pasakām, ko stāstīt mazbērniem. Ja vien mēs tādus piedzīvosim. Vairums no mums arī piedzīvos. Sīkumus aizmirsto, atceroties tikai to labo, kas bijis. Atceroties to, kas mūs padara par cilvēkiem. Jaukiem vai nejaukiem labiem, vai sliktiem viens pīpis.

Zināt kas mani nomāc visvairāk ik pa laikam? Tas ka nespēju būt vienkāršs, patiess un cilvēcīgs pret apkārtējiem, nešķirojot...

Apgāztās pasaules efekts...

Lidot virs sajūtu jūras

Un nenokrist tajā

Sajust brīvību

Aizmirs to

fadu

[22:13] Neciešu ja cilvēki nepasaka viens otram visu līdz galam... kad ir beigas un kad sākums...

[22:33] Bet to nu vairs neizmainīs...

[22:46] Pierod arī pie dzīves vienaldzības...

[23:27] viegli ir piedot, ne aizmirst, bet visgrūtāk ir atkal patiesi smaidīt...

Cigaretes un viskijs...

Tu beidz nost savu veselību...

Vientulība..

Tu beidz nost savu personību..

Bet kam gan tas interesē?

:)

Laikam jāpielīdzina cilvēki grāmatām, skaistos ādas vākos un nobružātas viena lata lubenes, jo kas tad no cilvēka paliek pāri pēc tam kad noņem ādu, muskuļus, asinsvadus un kaulus savāra ziepēs? Pāris lappuses dvēseles, kurās visās pamatdoma ir un būs tikai viena – es esmu cilvēks! Bet kuru gan tas interesē? Tieši tāpat kā ar grāmatām, lasām un kādu momentu ir interesanti, varbūt pat no kādas labākas/sliktākas grāmatas iegūstam kādu atziņu dzīvei, mirklim, sapnim. Varbūt sākam izprast savu dzīvi labāk vai sliktāk, jo nekas nav vienveidīgs. Tomēr apziņa, ka tā ir tikai grāmata mazina realitātes sajūt, ļauj dažreiz no tās aiziet. Lai arī atceramies bērnību, kad grāmata bija dzīva, Vinijs Pūks bij tepat aiz bērnu dārza mežā, tikai neredzējām, jo nožogojumam kāpt pāri bija bail.

Līdzīgi ir ar tām grāmatām, kuras slēpjas cilvēka ietvarā...

Bet šo salīdzinājumu jau laikam kāds gudrāks par mani ir reiz izteicis.. Garlaicīgi...

Tullamore Dew

Biju... uz operu „Pīķa dāma” pirmais cēliens draņķīgs, otrais jau kļuva interesanti, trešais feini.

Laiks un vide - mainīgi, bet neprāts, kārdinājums, mīlestība, sāpes nemainās.

Viss kluss un mierīgs, noplacis

Un sāpes pēļos dus

No patiesības bēgdama

Sirds klusi, klusi čukst

Par mīlestības esību

Iekš rēgiem cilvēciskajiem

Tevi gaidot novecoju...

Šodien vilcienā redzēju „Pasaules Valdnieku” to sirmo, jukušo vīru, ko ir nācies dzirdēt daudziem. Kad kļūs siltāks vajadzēs viņam uzsaukt aliņu un parunāt. Dažreiz pašos lielākajos neprāšos var ko izrakt, vai kļūt viņiem līdzīgam....

Atklājot sevi pazemojas, stāstot blēņas veidojas veiksmīgs PR....

Bez skumjām, pārmetumiem

Tevi krogā noskatīju

Un kopā aizgājām mēs tumsā

Bez gaismas atdevies

Bez sapņa kopējā

Vien ķermeniska bauda

Un vienaldzīgas atvadas no rīta

Viņš ilgi veras aizgājējas sejā

Kur zvaigznes mirušas vēl spīd

Un mēness aukstā blāzma steidz

Tur pēdējo vēl ierakstīt

Līdz līķauts sedz,

Trīs saujas smilšu birst

Tad stājas viņš pie kapa

Kur reiz bij cilvēks

Tagad trūdos vērsta miesa

Un veltas pūles meklēt tur

To dvēseli ko mīlēja

Lauka vidu tumšs koks

Tai kokā dvēsele karājas

Tai melnas asaras rit

Pār neesošiem vaigiem krīt...