Ielas malā guļot

Par ēnām garām slīdošām

Pie sevis klusi smaidu

Kaut ģīmis bēdīgs man

Un roku pazemīgi stiepju

Ar cerību - varbūt

Iekš kādas ēnas

Būs dvēselīte palikusi

Tad kādu grasi tā iebērs man

Uz pēdējā no zobiem

Lielu uti lieku

Lai jaukai dāmai šķebina

Un cerība man viena

Ka audzināta laba

Tad vairāk kapeiku tā dotu

Un ātrāk bēgtu

„- Nutatu labi izklaidējies?

- Var iztikt.

- Metro redzēji?

- Nē.

- Ko tad tu darīji?

- Es novecoju.”

[c] Zazī un metro; Reimons Keno

Dažās grāmatās var pamanīt tikai vienu domugraudu, kurš aizķeras, paliek. Var jau būt, ka tos autors īstenībā ielicis ar devīgu roku, kā labības sējas laikā zemnieks graudus. Tomēr dažreiz tikai viena vārpa izdīgst un nes augļus. Paliek manā atmiņā, aizķer. Sauciet kā vēlaties, saprotat kā gribat.

Augstāk redzamais citāts aizņemts no vienas grāmatas, ko man iedeva izlasīt un sākumā viņa man ne tikai nepatika, bet pat šķebināja ar savu valodu, ar banalitāti. Tāda viņa bija līdz beigām, līdz šim dialogam.

Trīs lietas par, kurām negribu vairāk rakstīt un runāt...

1. Sievietes*
2. Emocijas*
3. Jūtas*

*droši zināms ka tomēr runāšu un rakstīšu....

Tukšs lietus līst

Pret palodzēm tas plīst...

Daudz cilvēkus var pielīdzināt, vai vismaz vilkt paralēles, ar „bomzīšiem”. Tikpat tukši, tikpat atzinības alkstoši, cik bomzis alkoholu. Dvēseles, prāta  bomzis spēj runāt par visu, ir virspusējas zināšanas gandrīz par da jebko, gatavs pierādīt pat to kam pats netic, jo galvenais ir strīdēties, labākajā gadījumā diskutēt, bet tā ir reti sastopama parādība, jo emocijas reti spēj atdalīt no prāta... Žēl...

Nepamanāms bomzis, dubļonku mugurā, un frizūru līdzīgu kā pankam, zilu vienu aci un uztūkušu lūpu...

Man patīk koķetēt bez vārdiem, tikai ar acīm, ar kustībām. Vārdi bojā...

Noguris jau pirmajā dienā, bet atlikušas vēl trīs....

Smaids aizgāja solot atgriezties

Neatgriezās maita....

Ak, jā striķīši, aiz kuriem rausti pārtrūka...

Šīs burvīgās trīsdesmit gādnieces, kārdinošas un sevi, savu vērtību apzinošas.... Burvīgi... Katram vecumam sava burvība nenoliedzami, bet tomēr....

Vienkāršojamies, atzīstam, ka esam niecība, ka svarīgi esam tikai paši sev, ka sapņi ir piezemēti, ka dzīve ir nepanesami grūta, ka domāt ir bezjēdzīgi! Saule ir nesasniedzama, uz mēness jau ir pirms mums bijuši, zvaigznes ir aukstas un tālas. Mīlestība ir nomirusi un guļ kapos blakus romantikai. Pavasaris kopā ar vasaru piedzēries tādēļ nav neviena, kas aizdzītu ziemu...

Atklātību uztver kā sūdzēšanos par dzīvi.... Smieklīgi...

 Ik klusuma mirklis svēts
Ko pavadu tikai ar sevi
Ik patiess vārds
Kā meli tiek uztverts...

Vakar mīlnieks!
Šodien sentimentāls idiots!
Vakar cilvēks, šodien dzērājs..

 
Šodien braucot no laukiem redzēju vienu vīru, kurš ģērbies treniņbiksēs uz istabas čībās gāja pa ziemas aukstumu. Krekla, džempera un jakas nebija, tikai bāla āda uz ķermeņa, kuru bija aptvērušas divas tikpat līdzīgi bālas rokas. Gaita gan nebija no stabilākajām. Protams, apstāties man nebija laika, tik daudz cik policijai pazvanīt, lai savāc. Kā nekā arī viņš kādreiz ir bijis cilvēks...

Auksta saule laužas caur logu pie manis....

Tas nebija patiesi...

Piesalusi dvēsele
Pie mēslu konteinera
Guļ mierīga
Nevienam nevajadzīga

 
Bomži, vispatiesākās būtnes uz pasaules.. vairs neizliekas....

Galējību sākumā
Bij mīlestība šķīsta
Kas neizpratnē pārvērtās
Un ziemas naidā aizmiga

 Smieklīgi vērot cilvēkus, kas dzenas pēc .. hmm jā nez vai viņi var pateikt, pēc kā dzenas?

Ik pa laikam pārliecinos, ka valoda mums ir dota nevis lai saprastos, bet drīzāk iekultos kārtējā nesaprašanās ķezā... Nesanāk cilvēkam izmantot doto, neprot, negrib, velns viņu zina, kas ar mums...

Par domām nepavēlēs, un ja tās atgriežas, tās jāpārcieš, lai vēlāk miers...