Piedzēries vējš sniegpārslu dzenā...

Aizmirsis visu ubags lūdz
Par dzīvību savu
Vienaldzībā slīdošām ēnām

 
Tik daudz domu, bet neviena nav īsti pabeigta, aizsāktas un pusratā pamestas. Tik daudz jūtu visas aizsāktas, bet apstājušās pie bezjūtības, vai nejūtības. Bezjūtība, kad manas jūtas izplēn pēc pirmā pieskāriena, nejūtība kad manu jūtu objekts nejūt līdzīgi man. Nē nepareizs formulējums, nevis bezjūtība un nejūtība, bet jūtu nesaderība...

 Sarežģīti un tukši vai ne?

Kad solījums par meliem vērties
Un patiesības vējiem ļāvies
Sirds mierā rimst

Labrīt, man šorīt paģiras
No vakardienas siltuma
No sapņiem izsapņotiem
Un pieskārieniem tavējiem
Labrīt...

Ieklausies sava biroja klusuma trokšņos…

Trokšņos, kas tukši skan…

Izsmeltā grāvmalā stāvu
Un veros atspulgā savēja
Cerībā ieraudzīt dzirksti dzisušu

 Noguris, noguris no nekā nedarīšanas, nekā nevēlēšanās, nedomāšanas un nespējas iedziļināt, nespējas koncentrēties, laikam jāmaina darbs, jo to sauc par rutīnu... Rīt laikam jāpiedzeras kādā ūķī... Pulkvedī...?

Nošaujiet lūdzu...

Papildinājums

Nē, tas nav par tanti, kurai nav riteņu, un arī ne par tanti, kurai priekš tā lai būt vīrietis pietrūkst krāniņa... Ne arī kurvīti dabūju.. Tas ir par to, ka nevar stāties pretī otra cilvēka dzīve, jo dzīve var sniegt visu, bet es...

„Viņš bij bagātnieks, es tik vijolnieks
Kā gan varēju tam ceļā stāties..”

 Šovakar varētu šo dziesmu dziedāt... ja vien zinātu vārdus...

Tikko pieķēru vienu SC lietotāju pie smieklīgas izdarības, viņš vai viņa, bija mani pievienojis saviem draugiem, bet tā kā laikam jau pietiekoši ātri nenoreaģēju, tad izņēma mani no draugiem.... Interesanti, vairums te meklē cilvēciskos kontaktus, vai pievieno draugiem, jo ir interesanti lasīt pievienotā postus?

Iedomājies simts zvaigznes,
Tās visas radītas tev
Lai netici tam
Tās spīd tik tev
To asaras krīt,
Lai acis smaidītu tavas
Tās tevī raugās cerībā kuslā
Redzēt mulsumu...

 Idiotisma un lētuma kalngals pa TV 3

 Dažbrīd gribas piekrist, ka mēs Eiropieši esam neglābjami degradējušies, iztukšojušie un mēģinām rast mierinājumu stulbos televīzijas šovos, sagrozītās, līdz galam neizprastās austrumu reliģijās un kultūrās... Tādejādi paildzinot savas kultūras agoniju...

Viņa pieglaudās, brīžiem mūsu skatieni pieskārās, bet tajā visā bija tikai nojausma... Par ko? Par iekāri, par mazliet tuvības, bet tai pat laikā kā pusaudža gados iekšējas šaubas, neziņa... Vai tikai nekļūdos, varbūt kas pārprasts...

Tukša šoseja, pat zaļos vīrus vairs nemana, laikam atpūšas pirms rīta cēliena.. Klusums, jo radio ir izņemts, lai liktu jaunu, tomēr vēl nav... Pusaprautas sarunas... Tās pašas sajūtas..

 Klusa lavīšanās mājā.. Krāsns un bērnišķīgais prieks par to, smaidi un atkal mazliet kautrīgas sarunas par neko... Un vēlēšanās viņu pieglaust sev klāt, nevis lai mestos virsū kā nogribējies ķēms, bet tā vienkārši, sajust mulsumu, sajust viņas smaržu....

Īsi svārki un zeķes, nevis zeķubikses, ar kurām ir šausmīgi jānopūlas... Zeķes var pa vienai lēni vilkt nost, bet neprotos, esmu pārāk satraukts... Viņa ir burvīga, kautrīga... steidzas zem segas, kaut tā vien gribas lūkoties.. Vaigu bedrītēm, kaklu, maigajiem pleciem, pilnīgajām krūtīm un pašiem krūšu galiņiem... Un vēderiņš... Nav kā vairumam kad gandrīz vai uz iekšu ierauts, bet tāds mazs, mazītiņš maigs vēderiņš ar  nabiņu... piekārties ar lūpām... gurni...

Divdesmit latu dāvanu karte bija aizķērusies, un nepieciešamība pēc džempera, rezultāts – „Fuko Svārsts” [Umberto Eko], „Hipokrātiskie raksti” [izlase]... Kādam laikam būs ko nēsāt...

Bija reiz „attiecības” kurās īstenībā nekas nevienoja… abi domājām par sevi, nebija svarīgi vai sāpina vai nesāpina.. domu apmaiņa tādēļ bija patiesa un skarba…Viņai patikai dejot, man vērot kā Viņa ar savu viskija glāzi vienatnē izbauda mūziku… šad un tad mūsu acis sastapās un mēs uzsmaidījām… pēc pusnakts nogādāju Viņu mājās, dažreiz paliku pie Viņas, bet bija reizes, atvadu skūpsts un tad braucu mierīgi uz savam mājām..

Mēs runājām par visu – kino, grāmatām, cilvēkiem, mīlestību… Tomēr tā it kā tas mūs neskarto…

Vienīgais kopējais bija „dzīves jēga” – viskijs, to mīlējām un joprojām mīlam abi…

Jā, un tad vienu vakaru saņēmu ziņu – labāk šķiramies tagad, jo vēlāk būs sāpīgāk… Pēc pāris gadiem pajautājot, kas tās bija par muļķībām, viņa atbildēja – tu esi cool, es nezinu ko gribu un lidoju divus metrus virs zemes…

Vēl tagad šīs divas frāzes nesaprotu, no kā tā vajadzēja nobīties? Ne kopā dzīvot, ne pat katru dienu stulbi skatīties acīs negribēju, ir pilnīgi skaidrs, ka katram no mums ir savas intereses, savi draugi, savas skumjas, ar kurām gribam palikt vientulībā dažreiz, bet vai tāpēc ir jāaizbēg no visa pārējā?

Varbūt vainot stereotipus, kas mums kopš dzimšanas ir ieaudzināti, par attiecībām, precēšanos un vēl, protams, pirmās mīlestības sāpes, nespēja vairāk ļauties, neticība jau tikko sajūtam vairāk kā vienkāršas simpātijas.. Kad ir sajūta muguras smadzenēs, un mazsvarīgs kļūst mazliet nepareizais deguns, pupa uz pieres un sēžamvietas, ģērbšanās stils… kas vienkārši gribas būt ar otru cilvēku kopā…

Patīk visu mums sarežģīt un ticēt, ka ir iespējams nodzīvot dzīvi bez sāpēm… naivi…

Sen jau ir sapratne par to, ka pārlieku ātri un stipri pieķeros sievietēm...

Tev A.
Tev I.
Tev N.
Tev I..
Tev S.
Tev L.
Tev I.
Tev L. S.

 Piedodiet man par to.. un piedodiet arī jūs citas, kurām nepieķēros, bet aizgāju no rīta prom nesagaidījis kafiju...

Viss apkārt baltums auksts
Miers it visas saites sarauj
Sniegs siltas segas sedz
Un lielā mierā noslēdz
Tik vien kā reiz kas cilvēks
Kā līķis agonijā raustās

Vēl Tevi negribu laist projām
Vēl ceru klusi zvaigznēs veroties
Bet nebaidies drīz ausīs rīts
Un saules spilgtums
Liks man novērsties

Nākot ar rītausmu dzestru
Klusa nojausmu blāvo
 
Sapņa gaistoša migla
Nakti piekalnē šūpo

Zvaigznes aizejošā ēnā
Cerība dvēseli zaudē

 Rīgas Centrālajā stacijā ir paziņojums, ka no pirmā februāra biļešu cenas netiks palielinātas, vēl tikai pietrūkst teksts, lai par to pateicamies Šlesera kungam un viņa dievam. Tikai kurš no viņiem, kuru pielūdz kā savu dievu....

 Vai cilvēcība vēl ir ko vērta?