Snu ir miris, lai dzīvo snu!

 
Ielu renstelēs pabiras lasa
No notekcaurulēm padzerties iet
Pie ubagiem naktsmājas lūdz
Nevienam nevajadzīgā mīlestība

 
Cilvēks pavērās saulē ar cerību ieraudzīt, bet saule viņu padarīja aklu, jo nav lemts mums redzēt tās spožumu pilnībā, toties zemes dubļus iepazīt gan
Atgriezties ir smagi, neattaisnot uz sevis liktās cerības, neattaisnot sapņus. Vai tādi maz bija, jebšu tikai ilūzijas. Es uz brīdi biju ļāvies vājumam, ticībai uz kādu citu nevis tikai uz sevi, un dabūju samaksāt. Nevaru solīt ka tā vairāk nebūs, bet censties varu, jo turpmāk mīlēšu tikai vienu....

beigas

Neskan vārdi pār lūpām
Pazudis prāts starp kāpu smilgām
Dvēsele sauļojas mēness bālajā gaismā
Viss sajucis, pazudis
Palicis neprāts viens pats

Pelēks mākonis klāj debesi
Piesūcies vientulības
Pa laikam smidzinot sāpes

Kaut reizi mūžā
Kāds man acīs patiesību teiktu
Ka nederu nekam
Ka slaists vien esmu
Lai atvērtu man acis
Atrautu no zvaigznēm
Sapņus kājām sabradātu
Pie darba pieliktu
Un domāt spēju
Atņemtu

Pasaule klusē, kad cilvēki mirst,
Jo parasti notiek tas naktī
Kad citi siltumā dus...

Radīšana notiek sāpēs. Sievietei dzemdējot jācieš sāpes, mākslinieks izcieš kreatīvās sāpes, ideju ģenerators mokās simts idejās, līdz rada savu vienīgo ideālo ideju. Tā varētu turpināt uzskaitījumu. Tomēr jautājums, kurš mani nomoka visvairāk, vai Dievs radot pasauli arī mocījās sāpēs, ka tagad atriebjoties par to, ka viņa sāpēs radīto cītīgi iznīcinām, sāpes sniedz kā dienišķo maizi?!!

stāšos klosterī, varbūt gremdēšanās lūgsnās paglābs no nemiera…

Tu cerības lej, kā vīnu
Ar devīgu roku
Un reibumu sniedz, aizmiršanos
Tad ej, atstājot tik paģiru smeldzi

Nedzer sausu brāl!
Atstāj dieviem kandžas pili...
Varbūt kad pie viņiem kāpsim
Tiem mūs atminēs labu vārd...

 
***

 
Bulvāri klusie prom gājuši sen
To vietās nu šosejas platas
Un ormanis sen jau pastiepis roku
No garām skrejošiem lūdz
Kapeiku sevi
Bet to neredz, jo spoks
Tas no laikiem sen gājušiem.

Piekāpšanās...

It visā piekāpties un citiem ļaut par noteicējiem būt, it visā piekrist, katram pretimnācējam un neapstrīdēt, nepretojoties pa straumei peldēt..

Tikko dzirdēta ziņa. Repši par pagājušā gada veiksmīgāko debitantu mākslas pasaulē. Mīļi, arī Latvijas māksla lien pakaļā marsietim...

Nelietojams idiots!

aizmirsti

nav domas vērts

Bezvēja laikā, ar nolaistām burām
Jūrā klusā, starp tevi un mani
Guļ kuģis gaidot vētru
Lai skrietu pretī zvaigznēm
Kas virs tevis
Bet varbūt vētra to paņems
Tad klusi tas dzelmes sasniegs
Paturot atmiņā zvaigznes
Virs tevis

Tik kluss it viss kļuvis
Pat vējš ir kokos paslēpies
Sen lapu čaboņa par ledu vērsta
Un tava maigā balss
Kopš vakar vakara nedzirdēta
Tik sen, ka neatminos vairs...

Sasalis sapnis vakara blāzmā
Pametis cilvēku tukšu gultā aukstā
Cerībā atrast sev mājvietu jaunu
Kādā skaistākā miesā

Sākums, visam esot sākums – cilvēkam, cilvēcībai, vārdam, līnijai, lietum, dienai un nakti. Arī šim postam sākums, bet kur īsti ir sākums? Vai sākums sākās ar burta „S” uzrakstīšanu, vai varbūt atverot word dokumentu? Tomēr varbūt ar ideju rakstīt? Vai varbūt sākums bija man piedzimstot? Piezīmēšu, ka neticu liktenim, tomēr neticu, ka sākums ir tik vienkāršs – hop un sākās!

Bet kas par to, galvenais darbība, laba, ļauna, pareiza vai nepareiza, ka tik darbība, jo tas piedod asumu... Mīlam, nīstam, darām laimīgus, darām nelaimīgus, sāpinām.. viens pīpis....

Klusuma naids ienāca tevī
Tu paliki ar lūpām sakostām
Un naidpilni asarainām acīm
Solīdamās nekad vairs nemīlēt
 

Tu cīņā devies par tiesībām uz baudu
Ko sniedz darba čaklums
Dzelzs sievietes nepārspējams spēks
Aizmirstot vāro sapni
Kas reiz spārnos cēla

Šovakar domāju par bijušo, par to kam nav nekādas nozīmes vairs manā dzīvē. Par to kas sāpīgs reiz bija, tagad tikai atmiņu piedrazo...

Ne viss ko pasakām ir meli, gadās arī pa kādai patiesības drumslai... Diemžēl meliem ticam vairāk, nekā patiesībai, kuru labprāt nomētājam akmeņiem...